Pirms pāris nedēļām staigāju pa Cīrulīšu dabas takām, un tās veda arī gar kāda populāra pašmāju slēpošanas kalna pakāji. Toreiz nobrīnījos par cilvēku baru, kas, neievērojot distanci un veselo saprātu, nepārtraukti drūzmējās pie pacēlāja.
Tomēr, kas vēl jautrāk – kamēr lielākā daļa no mums sēž mājās un dara visu iespējamo, lai valsts pēc iespējas ātrāk pārvarētu Covid krīzi, citi ļoti aktīvi plāno ārzemju braucienus uz kalniem. Jo nav jau aizliegts. Un kāpēc nebraukt, ja var braukt, vai ne?
“Meklējam līdzbraucējus slēpošanai Polijas Tatru kalnu kūrortā Zakopane. Slēposim vienu nedēļu. Brauksim ar 2 komfortabliem Ford Tourneo busiņu. Kopā būsim 12 ceļotāji.
Izmaksas ar kurām ir jārēķinās - 600 eur ceļš turp atpakaļ + dzīvošana viesu mājā ar brokastīm (7 naktis). Katram braucējam būs jātaisa COVID tests Latvijā pirms izbraukšanas un Polijā pirms došanās mājās (tests katram par saviem līdzekļiem, orientējošās izmaksas par testu ap 50 eur),” Facebook sludinājumā raksta kāds Andris.
Seši līdz septiņi nepazīstami cilvēki vienā busiņā – kas gan var noiet greizi? Vienīgā neraža, ka Latvijā vienā automašīnā drīkst pārvietoties tikai vienas mājsaimniecības pārstāvji. Protams, tā ir niecīga problēma, ja nekādi nespēj vienu sezonu neaizbraukt uz kalniem.
Robertam risinājums jau azotē: “Un veel ir jaatceraas, ka Latvijaa vienaa transporta liidzeklii var atrasties viena maajsaimnieciiba. Kas noziimee lai neatrautos sodu, uz ko muuseejie ir dikti naski, liidz Latvijas Lietuvas robezhai katram ir jaanokljuust saviem speekiem (braucot lielaakai kompaanijai ar busu). taapat arii atpakaljceljaa.”