NRA raksts maldina; senu lietu glabāšana nav kļuvusi bīstama

FOTO: Re:baltica

Portāla nra.lv rakstā “Senu lietu glabāšana un tirgošana kļuvusi bīstama”apgalvots, ka šā gada februārī spēkā stājušies Krimināllikuma grozījumi “ļauj piespriest divu gadu cietumsodu ikvienam, kuram mājās, automašīnā vai mēteļa kabatā atrodas kāda kultūras vērtība vai senlieta – glezna, servīze, grāmata, ierocis, monēta, marka”. Taču tā nav taisnība, jo likums attiecas nevis uz visām senlietām, bet tikai tām, kas iegūtas arheoloģiskās senvietās un līdz ar to ir valsts aizsardzībā un kuru likumīgo izcelsmi glabātājs nav noteiktajā kārtībā deklarējis. Turklāt atbildība par senlietu glabāšanu un citām darbībām ar tām ir spēkā jau trīs gadus un jaunākie grozījumi ir tikai precizējoši.

Pēc NRA neprecīzās publikācijas sociālajos tīklos tika izplatītas ziņas, ka valsts “visu var konficēt”, savu skaidrojumu publicēja arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) un Tieslietu ministrija.

Kas likuma izpratnē ir valsts aizsargātas senlietas?

NRA raksts rada maldinošu iespaidu, ka likumā nav noteikta skaidra aizsargājamo senlietu definīcija. Tas vēsta, ka pie objektiem, kuru glabāšana nu it kā ir kļuvusi par noziegumu, var piederēt neiedomājami plašs priekšmetu klāsts – sākot ar arheoloģiskām senlietām, kas datējamas ar 17.gadsimtu, līdz simt gadu vecām grāmatām, mākslas un antikvāriem priekšmetiem. 

Taču likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 7. pants, uz ko norāda arī Krimināllikuma grozījumu anotācija, skaidri nosaka, ka valstij pieder un publisko muzeju glabāšanā ir “Arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas (ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot).” Tur arī piebilsts, ka tas neattiecas uz senlietām, kuras persona noteiktā laikā un kārtībā ir deklarējusi NKMP un pierādījusi to likumīgu izcelsmi.  

Tātad Krimināllikumā noteiktā atbildība attiecas nevis uz visām senām lietām, kā secināms no raksta, bet tām, kas atrastas arheoloģiskās senvietās. To, ka runa ir par tā saukto mantraču izlaupīto, Re:Check apstiprināja arī NKMP Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs Jānis Asaris. “Tas nekādā ziņā nav saistīts ar tādiem objektiem, kas ir likumīgā īpašumā – vienalga, vai tās ir senas gleznas, mēbeles, trauki, monētas vai daudz kas cits,” viņš saka. 

Kad un kāpēc ieviesa kriminālatbildību?

Asaris skaidro, ka 2018.gadā atbildība Krimināllikumā tika paplašināta pēc tam, kad Latgalē masveidā tika izpostīta un izzagta virkne senkapu. Mediji toreiz ziņoja, ka mantraču nodarījums Viļakas novadā Daņilovkas un Loginu senkapu kultūrvēsturiskajai vērtībai vien pārsniedza vienu miljonu eiro, bet šādu vietu bija daudz. Savukārt pērn rudenī Latvijas Avīze aprakstīja tiesas procesu, kurā tika skatīta kāda arheoloģisko senlietu glabātāja atbildība. Rakstā teikts, ka kopš 2013. gada Latvijā sākti vairāk nekā 150 kriminālprocesi saistībā ar senvietu postīšanu. 

Ko paredz grozījumi?

Šogad februārī Krimināllikumā spēkā stājušies grozījumi tikai precizē aizsargājamo objektu, un arī tas izskaidrots likumprojekta anotācijā. Proti, līdz šim Krimināllikums runāja par valstij piederošām senlietām, bet tagad – par “Latvijas Republikas aizsardzībā esošām senlietām, kas neatrodas muzeja krājumā”. Izmaiņas bijušas nepieciešamas, lai nodrošinātu to senlietu aizsardzību, par kurām vēl nav pieņemts lēmums par to kultūrvēsturisko vērtību. Jānorāda, ka Kultūras pieminekļu aizsardzības likums jau līdz šim noteicis, ka valsts aizsardzībā atrodas ne tikai jau zināmas senvietas, bet arī jaunatklāti objekti, “kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas”, līdz brīdim, kad tiek izlemts, vai tos iekļaut valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.  

Līdz šim attiecīgajā Krimināllikuma pantā bija atbildība par šādu senlietu glabāšanu, pārvietošanu, pirkšanu, pārdošanu vai izvešanu no valsts, bet tagad uzskaitījums papildināts ar neatļautu ievešanu Latvijā, kā arī ieviests atsevišķā sods par senlietu iznīcināšanu vai bojāšanu. 

Atbildība tagad attiecināta arī uz nelikumīgām darbībām ar citas valsts aizsardzībā esošām senlietām. Tas darīts, pielāgojot Krimināllikuma normu Eiropas Padomes Konvencijai par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar kultūras vērtībām. Kā atgādina Asaris, pasaulē senlietas visneaizsargātākās ir vietās, kur notiek karadarbība, piemēram, Sīrijā vai Piedņestrā, no kurienes tās tiek izvestas un pārdotas citās valstīs. 

Citā likuma pantā termins “valsts aizsardzībā esošs kultūras piemineklis” mainīts uz terminu “kultūras priekšmets”, tajā iekļaujot valsts aizsardzībā jau esošos kultūras pieminekļus, muzeja krājuma priekšmetus un bibliotēku īpaši aizsargājama krājuma dokumentus, kuru loku vēl plānots noteikt. Arī tas darīts, lai pielāgotu likumu konvencijai.

Ko sacīja autors?

Re:Check lūdza komentāru par neprecīzo nra.lv publikāciju tās autoram Ritumam Rozenbergam. “Man tiešā veidā juridiska rakstura komentāru par šo nav. Es lasu likumu un klausos, ko saka speciālisti. Speciālisti saka: man taisnība – likumdevēji ir traki pārcentušies iztapt kādam – Eiropai vai paši sev,” skaidroja autors. Jānorāda, ka minētajā publikācijā nebija intervēts neviens speciālists. Dažas dienas vēlāk nra.lv publicēja interviju ar diviem kolekcionāriem. Tajā jau runāts par “vairāku gadu garumā veiktiem grozījumiem”, un rakstam bija pievienoti arī fragmenti no Tieslietu ministrijas skaidrojuma.

Uz augšu
Back