Sīlis: krīze ir forša, ja tu beidzot vari pieņemt lēmumu! Pat ja jāšķiras, tu būsi ieguvējs...

Ir veikti dažādi pētījumi par krīzes laiku, un šajos pētījumos atklājas, ka lielāku iniciatīvu uzņemas tieši sievietes. Kāpēc tā? "Pirmkārt jau mājas - tā ir sievietes teritorija un karaļvalsts - vīrietis parasti sevi realizē ārpus mājām.

Tad vīrietim tā domāšana ir parasta - ja man aizliedz iet ārā, tad es sēžu mājās un skatos, kā sieviete visu te regulē. Tā būtu pirmā virspusējā atbilde, bet, manuprāt, mēs vienkārši radināmies pie tā, ka vīrietis mājās var būt arī mājsaimnieks. Tiem, kas nav vēl iejutušies, - viņiem pamazām nāksies to izdarīt."

Vai šādā situācijā, kad nākas dalīties ar savu teritoriju, cilvēkam nerodas jau konkrētas gaidas, ko viņš vēlas redzēt otru darām?  "Mēs patiesībā dzīvojam no krīzes līdz krīzei. Lielās, sociālās krīzes tikai parāda, ka sabiedrība ir dinamikā. Un šī dinamika pieprasa adaptēties jaunai situācijai. Un tur adaptācija vienmēr ir saistīta ar veco ieradumu atmešanu. Grūti jau tos ieradumus ir atmest - grūti pierast, ka varā un kontrolē jādalās.

Ļauj tam tēvam to pamperu apmainīt. Pat ja tas būs ar neveiklākām rokām un pampers būs mazliet iešķībs - tas tomēr būs tikai līdz nākamajam pamperam," situāciju raksturo antropologs. 

Kā ir ar bailēm, ka krīze atkailinās manas attiecības un es ieraudzīšu to, ko nevēlos redzēt?

"Cilvēki bieži atrodas nekvalitatīvās attiecībās, taču ikdienas aizņemtībā par to var arī neaizdomāties, jo nav tik bieži jāsaskaras ar ”šo nekvalitatīvo attiecību radīto slikto pašsajūtu un jautājumu – kāda tam visam jēga?”  Kad esi spiests sēdēt mājās un katru dienu ar to saskarties, visi neizdarītie mājas darbi izlec ārā.

Man liekas, ka šis gads vēsturē ieies kā lielo šķiršanos gads, kurā cilvēki būtībā savas attiecības pārvērtē un lielākajā daļā gadījumu negatīvi,” norāda antropologs.

Bet krīzei ir arī foršā puse, kā uzskata antropologs. "Beidzot ir iespēja pieņemt lēmumu, tu vairs nevari izvairīties no lēmumu pieņemšanas. Mēs esam tādā ziņā diezgan lieli prokrastinatori, tādā kolektīvā nozīmē. Mēs lēmumu pieņemam tad, kad atlikt vairs nevar. Nu tad šis ir tas moments, kad atlikt vairs nevar,” turpina Sīlis.

Ieradumu maiņa var notikt pakāpeniski vai ”caur lūzumu”. ”Visvieglāk ir mainīt ieradumus brīdī, kad tu vispār vairs neko nevari! Kad tev ir tāda krīze, ka pakustēties nevari, tad arī tos ieradumus tu nevari un esi gatavs mainīties. Bet tas ir smags veids, kā uzlabot savu dzīvi, nokrītot līdz apakšai. Jo daudzi neizķepurojas, to vajadzētu saprast.

Krīze ir forša tajā brīdī, kad tu esi visu mūžu radinājies krīzes pārvarēt… Māksla zaudēt, māksla pārdzīvot krīzes produktīvi, iespējams, ir tas, ar ko mēs visi tagad saskaramies,” uzsver Sīlis.

Vaicāts, vai pēc viņa ieskatiem ikdienas dzīve pēc Covid-19 pandēmijas krīzes atgriezīsies tāda, kāda bija iepriekš, viņš atbild: ”Krīze mūs maina, neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam. Pat tad, ja šodien mēs atgrieztos pie tā, kā bija, mums nebūtu vairs sajūtas, ka tas, kā bija, ir atpakaļ. Kaut kas ir pamainījies.

Es teiktu, ka jaunā pasaule lēnām ir atnākusi, un ir cilvēki, kuri ir paspējuši tajā adaptēties. Un kuri patiesībā jūtas lieliski, kuri šo krīzi ir pārvarējuši kā lieli ieguvēji.

Un ir cilvēki, kuri nav atzinuši krīzi, viņi nav atraduši instrumentus, lai tiktu ar to galā. Galu galā, beidzoties krīzei un atgriežoties nosacīti normālai situācijai, viņi paliek krīzē…

Krīze ārpusē beidzas, bet iekšpusē turpinās. Zaudētāji būs tie, kas nesapratīs, ka mainība, saglabājot patību, ir ieguvums. Te arī ir tas paradokss - patība nemainās, bet tu atrodi aizvien jaunas tās izpausmes un savas patības lietojuma formātus.

Podkāsta ”BŪT” interviju skaties te.