Lai sienas un logi sargā siltumu, nevis to zaudē

FOTO: Pexels

Energoefektivitāte, par kuru vēl pirms dažiem gadu desmitiem dzīvojamo ēku kontekstā diez ko nerunāja, nu kļuvusi par pašsaprotamu prasību, būvējot jaunas mājas un modernizējot esošās. Energoefektīvas ēkas patērē daudz mazāk enerģijas, atstājot patīkamu iespaidu uz ikmēneša rēķiniem, rada veselīgāku dzīves vidi un samazina siltumnīcefekta gāzu emisiju. Kā uzlabot sava mājokļa energoefektivitāti, stāsta tirdzniecības tīkla "Kesko Senukai Latvia" iepirkumu direktors Māris Linde.

Ēkas energoefektivitāte ir komplekss darbību kopums, kas ietver dažādus paradumus un tehnoloģijas, ko lietojam ikdienā. LED spuldzes, elektroierīču tehniskais stāvoklis un lietošanas paradumi, apkures sistēma, saules enerģijas risinājumi – tas viss būtiski ietekmē ēkas spēju ražot vai vismaz nezaudēt enerģiju un attiecīgi – arī mājokļa saimnieka ikmēneša rēķinu par apkuri un elektrību, atgādina Māris Linde. “Visi šie faktori ir būtiski arī mūsu pašsajūtai, par ko energoefektivitātes kontekstā runā retāk, taču tā nav mazsvarīga –

gaisa kvalitāte un vienmērīga komforta temperatūra pamatīgi ietekmē to, kā jūtas ēkas iemītnieki,”

uzsver speciālists.

Tomēr pats pamatu pamats ir mājas mugurkauls jeb galvenie konstrukcijas elementi, kas lielā mērā nosaka, cik efektīvi ēka patērēs resursus un kam jāpievērš uzmanība, gan būvējot, gan renovējot. Tas, cik pareizi siltinātas ēkas sienas, pamati, jumta daļa, kā iemontēti logi un durvis, lielā mērā noteiks, cik veiksmīgi būs pārējie energoefektivitātes pasākumi.

Visas energoefektīvās ēkas nav vienādas – izšķir četrus ēku enerģijas patēriņa tipus

Ēka ar zemu enerģijas patēriņu patērē apmēram pusi no standarta ēkai nepieciešamā enerģijas daudzuma. Šādu energoefektivitātes līmeni iespējams panākt, renovējot vecākas ēkas – uzlabojot siltumizolāciju, nomainot vecos logus un pārliecinoties, ka siltais gaiss neizplūst caur tā saucamajiem aukstuma tiltiem – jebkuru vietu mājā, kas nav vienlaidu siena un pa kuru potenciāli var aizplūst siltums. Tāpēc ir svarīgi sekot, vai ēkas sienās neveidojas plaisas un vai dažādu konstrukciju salaiduma vietas ir hermētiski noslēgtas.

Pasīvā ēka patērē mazāk nekā ceturto daļu enerģijas, ko patērē standarta ēka. Tā saglabā siltumu, izmantojot enerģiju, kas tiek radīta pašā ēkā, tāpēc tai nav vajadzīga atsevišķa apkures sistēma. Šīs ēkas noslēpums ir tās čaula jeb apvalks – ļoti laba ārējo sienu, pamatu un griestu siltumizolācija, kvalitatīvi logi un durvis. Pasīvās mājas būvniecība ir par vismaz 5–10% dārgāka nekā standarta ēkas celtniecība, taču papildu izmaksas par atbilstošām ārējām konstrukcijām kompensē tas, ka nav jāuzstāda apkures sistēma.

Gandrīz nulles enerģijas ēka ir paaugstinātas energoefektivitātes klases ēka, kurā izmantotās sistēmas nodrošina ne mazāk kā 75% ventilācijas siltuma zudumu atgūšanu apkures periodā, vismaz daļēji nodrošina atjaunojamās enerģijas izmantošanu, un šādā ēkā nav uzstādītas fosilo kurināmo apkures iekārtas.

Savukārt enerģiju ražojošas ēkas atbilst pasīvo ēku energoefektivitātes līmenim un papildus tam ražo savu elektrību, izmantojot saules enerģiju. Būvējot šādu ēku, jārēķinās ar papildu ieguldījumiem vismaz 10% apmērā no standarta ēkas cenas, un arī jau gatavai ēkai saules paneļu uzstādīšana nav par velti, taču šādi risinājumi atmaksājas vidēji 10 gadu laikā.

Kas var liecināt par zemu ēkas energoefektivitāti?

Temperatūras svārstības telpā vai atšķirīga gaisa temperatūra dažādās telpās pie vienādiem apkures apstākļiem, bez redzama iemesla pieaugoši elektrības un apkures rēķini, iekšējo sienu aukstums un mitrums, sniega kušana uz jumta un lāsteku veidošanās – tas viss var liecināt par zemu energoefektivitāti. Lai rastu risinājumu, vispirms jānosaka problēmzonas, kur rodas siltuma zudumi, iesaka M. Linde.

“Iespējams, visas ēkas siltināšana jums nemaz nebūs vajadzīga – varbūt sienas ir biezas, pamatīgi būvētas un labas, bet logi novecojuši.

Parasti lielākie siltuma zudumi notiek tieši caur jumtu, nekvalitatīviem logiem vai slikti siltinātiem pamatiem – ēkas konstrukcijas elementu salaiduma vietās, kas nav pareizi uzbūvētas vai kur nav izmantoti kvalitatīvi materiāli,”

skaidro speciālists.

Domājot par energoefektivitāti, ļoti būtiski ir saprast, ka jāskatās vismaz 10–20 gadu kontekstā, jo enerģijas cena pieaug, pieaug arī mūsu prasības pēc komforta un mūsu izpratne par atbildību pret vidi un nākamajām paaudzēm. Tāpēc, plānojot investīcijas šajā jomā, tām maksimāli jāatbilst “tuvākās nākotnes izaicinājumiem”.

Ko siltināt?

Kritiskas vietas parasti ir pirmo stāvu grīdas un neapdzīvojamas bēniņu telpas, tāpēc ir svarīgi pareizi nosiltināt telpu grīdas un griestus, caur kuriem var aizplūst pat līdz 40% siltuma. Grīdu siltināšanai var izmantot gan beramus, gan lokšņveida siltināšanas materiālus – ekovati, minerālvati vai smalku keramzītu, kas turklāt atturēs grauzējus no vēlmes kļūt par apakšīrniekiem. Tiesa, keramzīta siltumpretestības un svara attiecība, kā arī spiedes izturība privātajā būvniecībā galvenokārt nosaka tā izmantošanu grīdu konstrukcijās kombinācijā ar kādu citu siltumizolāciju, bet sienās, bēniņos un jumta konstrukcijās, izņemot atsevišķus gadījumus, izdevīgāk izmantot minerālvati vai ekovati.

Savukārt sienu siltināšanai, ko parasti veic no ārpuses, lai nezaudētu dzīvojamo platību un nepakļautu sienas konstrukciju rasas punkta negatīvajai ietekmei, var izvēlēties putu polistirolu, PIR paneļus vai minerālvati. Putu polistirols un citi tvaiku necaurlaidīgi materiāli rekomendējami tikai atsevišķiem ēku tipiem ar zemas tvaiku caurlaidības ārsienām – silikāta bloku vai ķieģeļu, dzelzsbetona u. tml. sienām. Ar visplašāko lietojumu izceļas minerālvate, un tas arī izskaidro minerālvates popularitāti Latvijas klimatiskajos apstākļos. Jāņem vērā, ka minerālvatēm ir dažādi veidi un attiecīgi dažādas lietojuma jomas.

“Siltumizolācijai jāizvēlas kvalitatīvi materiāli, tāpēc šeit centieni ietaupīt nebūtu apsveicami. Kvalitatīviem siltumizolācijas materiāliem jābūt ar zemu siltuma vadīšanas spēju, mitrumizturīgiem, ugunsnoturīgiem vai nedegošiem. Pirms sākat jebkādas darbības, noteikti vajadzētu konsultēties ar speciālistu, kurš palīdzēs atrast piemērotāko risinājumu, kā arī aprēķinās vajadzīgo siltumizolācijas slāņa biezumu, sagatavos nepieciešamo dokumentāciju un vajadzības gadījumā arī projektu. Un te jāpiebilst, ka arī uz meistariem nevajadzētu taupīt, jo instalācijas kļūdas un to novēršana izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc jāizvēlas pieredzējuši meistari ar kvalitātes garantiju,” iesaka M. Linde.

Ventilācija ar siltā gaisa atguves sistēmu jeb rekuperācija

Slikts gaiss ir viena no nepatīkamākajām parādībām, kas ietekmē ēkas iemītnieku pašsajūtu, traucējot miegu, izraisot galvassāpes, saasinot alerģiju risku un neļaujot koncentrēties. Pelējums, mitrums, augsts CO2 līmenis, kas radies izelpu rezultātā, izsmidzināmo ķīmisko tīrīšanas līdzekļu daļiņas, putekļi un dzīvnieku spalvas – to visu var risināt ar labas ventilācijas palīdzību, turklāt ventilācija ar siltā un aukstā gaisa apmaiņas sistēmu ir lielisks energoefektivitātes risinājums, kas aizkavē siltā gaisa zudumu, bet nodrošina vienmēr svaigu gaisu elpošanai.

“Ieteicamā gaisa temperatūra dzīvojamās telpās ir 18–24 grādi, bet relatīvais gaisa mitrums – 40–55% robežās. Atverot logu, lai vēdinātu telpu, sevišķi aukstā ziemas dienā, rodas lieli siltā gaisa zudumi. Ar energoefektīvu ventilācijas sistēmu jeb gaisa siltuma rekuperāciju šāda problēma tiks novērsta, turklāt tas ļauj jūtami ietaupīt uz apkures izmaksu rēķina,” norāda speciālists. Gaisa rekuperatoru darbības princips ir ļoti vienkāršs: gaiss no telpas tiek iesūkts pa ventilācijas kanāliem rekuperācijas iekārtā, kur tas tiek filtrēts, attīrot no putekļiem un putekšņiem. Vienlaikus sistēma iegūst svaigo āra gaisu, kas šķērso siltuma maiņas elementu, uzsilst un atkal tiek piegādāts uz dzīvojamām telpām. Šī sistēma ir piemērota gan privātām, gan publiskām ēkām un arvien biežāk tiek projektēta jaunbūvēs.

Atbalsts energoefektivitātes risinājumu ieviešanai

Kopš 2021. gada februāra privātmāju un dzīvokļu īpašniekiem ir iespēja pieteikties valsts atbalsta programmai privātmāju atjaunošanai un energoefektivitātes paaugstināšanai. Atbalsts paredzēts portfeļgarantijas, tehniskās palīdzības un granta par dzīvojamās mājas energoefektivitātes klases paaugstināšanu veidā. Atbalstu var saņemt būvdarbu veikšanai dzīvojamās mājas norobežojošajās konstrukcijās; inženiersistēmu iegādei, atjaunošanai, pārbūvei vai izveidei; jaunas ūdens sildīšanas iekārtas iegādei un uzstādīšanai; mikroģenerācijas siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanas tehnoloģisko iekārtu iegādei un uzstādīšanai, lai nodrošinātu siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem un siltuma vai elektroenerģijas piegādi, kā arī citiem pasākumiem, ja tie ir nepieciešami dzīvojamās mājas energoefektivitātes paaugstināšanai.

Uz augšu
Back