Kapu detektīvs: mēra kapi Imantā (6)

Es, ziniet, esmu tāds kā Sarkandaugavas vai Čiekurkalna tipa cilvēks. Visi tie Pārdaugavas tālie dzīvojamie rajoni man ir galīgi sveši un nepazīstami. Cilvēkus tur nost sitot, pedofili staigājot, hakeri dzīvojot – lūk, tāda propaganda pa maniem Sarkandaugavas kanāliem staro ārā. Ne tur pussabrukušu koka šķūnīšu, ne vecu kapu vai bezpajumtnieku pilsētiņu. Viens betons un veikali. Vairāk par divām reizēm savā mūžā Imantā neesmu bijis. Ko man tur meklēt? Problēmas? Nē, paldies, labais ser. Problēmu man pietiek. 

Lūk, tā arī dzīvoju, Imantu negribēdams, līdz padzirdēju, ka tur esot kaut kādi leģendāri mēra kapi. Kopš tā brīža Imanta kļuva par manu mīļāko Rīgas rajonu. Izcila vieta. Skaisti betona nami, veloceliņš, smaidīgi cilvēki, lieli veikali ar visplašāko izvēli. Nevis kā pie mums Sarkandaugavā – divas bodes, pussabrukuši nami, kuros kāpnes godīgiem cilvēkiem uz galvas krīt, Tvaika iela, pa kuru allaž siro, ziniet, visnotaļ interesantas un “mākslinieciskas” personības, un vēl šitā osta vai kas, kur cauras dienas ogles ber vagonos un smirdina. Draudzene arī saka: gribu uz Imantu! Nu lūk, saprotams, ka jābrauc. Sēdos uz velosipēda un braucu pāri Vanšu tiltam, lai pa moderno veloceliņu līgani aizripotu līdz slavenajam Rīgas rajonam – vietai, kur ir mēra kapi. Kapu detektīvs tomēr.  

Jau iztēlojos aizaugušus, slepenus, ar akmens mūri apjoztus kapus drūmākajā Imantas nostūrī. Ceļu uz tiem man parāda, piemēram, kāds sirms večuks, kurš pēc tam, ārprātīgi smejoties, izkūp gaisā. Prātā uzbūru knābjotā mēra ārsta baiso portretu vai nē – statuju, kas ieaugusi sūnās un krūmos, sargā mērī kritušos. Iztēlē radīju arī kādu skeletu, kura kaulainās, bālās rokas sniedzas ārā no zemes, it kā cenšoties aizbēgt no elles, kas valda pazemē, vai gluži otrādi – paraut kādu ellē sev līdzi. Tālāk jau aizdomājos par to, kā es aizķeros aiz kādas koka saknes un ieveļos senās katakombās, no kurām asinis stindzinoša kliedziena pavadībā mēnesnīcā izlido melns sikspārņu bars, līdzi sev nesot mēra šaušalīgo bacili.  

Melnā nāve jau atkal paceļ izkapti virs mūsu galvām, pasauli pārņem slimība. Mediju virsraksti vēsta, ka pandēmijas cēlonis meklējams Imantā – mēra iedīglis ilgi sēdējis sikspārņos, līdz kāds to atbrīvojis. Pasaules Veselības organizācija uz Imantu sūta pētniekus, pasaule, elpu aizturējusi, gaida. Tiek vērptas sazvērestību teorijas, ātri tiek izstrādāta vakcīna, bet vakcinēties gribētāju nav. Neies taču laist sev iekšā laboratorijā izgudrotu mēri! Sākas revolūcija, līdz pie varas nāk Gobzems, un mēs atkal kļūstam par stipru tautu, stipru ģimeni. Jā, arī geji var atvilkt elpu. Saule aust pār mūsu galvām, Dievs ir pavērsis pret mums savu smaidošo vaigu, Prieka Vēsts atkal skandē dziesmas, viss ir skaisti, prieka asar... 

Tā. Iebraucu grāvī. Aizsapņojies nepamanīju veloceliņa līkumu un ietesos taisni kaut kādās niedrēs. Nieki, reiz es gandrīz smiltājā aizgāju, meklēdams kapu. Kritiens no velosipēda tam nestāv klāt. Pie reizes pamanījos vēl pūpolus dāmai saplūkt. Labi, gana sapņots. Kāpju ārā no grāvja, braucu tālāk. Imantas mēra kapi un slavenais Imantas kebabs mani gaida! 

Kad pa Jūrmalas gatvi iebraucu Imantā, man no sajūsmas aizcērtas elpa. Tavu plašu ielu! Krustojumā ar Kurzemes prospektu vispār atplešu muti – tik dzīvu un skaistu satiksmi redzējis vēl neesmu. Kārojas jau uzreiz griezt iekšā prospektā, lai dotos uz pieticīgo Imantas tirgu, kur pasniedzot par Bolderājas kebabu krietni labāko Imantas kebabu, tomēr pienākums ir pienākums – mēra kapiem priekšroka. 

Virzos tālāk pa Jūrmalas gatvi. Iebraucu kaut kādā gājēju mežā. Elpa atkal aizraujas no tā, kāda tur tīrība un kārtība. Cilvēki bariem vien staigā, elpo gaisu, pēta putnus, vāveres. Nekur nemana atkritumu kaudzes, nekur nav pudeļu vai papīru. Pavasara idille, goda vārds. Braucu ārā no meža, virzos tālāk, lūk, karte rāda, ka drīz klāt Rīgas Mākslas un mediju tehnikums – vieta, kurai blakus atrodoties mistiskie mēra kapi.  

Rādās, ka esmu klāt. Kaut kāds paugurs, kuram apkārt tukšs grāvis. Pauguru lielākā perimetrā ieskauj arī visādi koki. Uz paugura no katras puses var tikt pa betona kāpnēm, kuras es arī izmantoju. Uztraušos augšā, bet tur divi aizdomīga paskata kungi sēž un malko degvīnu. Labi, ka līdzi bija draudzene, citādi būtu atmetis ar roku un aizbēdzis. Imanta tomēr, nevis, ziniet, Sarkandaugava kaut kāda.  

Staigāju apkārt, pētu kaut kādus dīvainus objektus. Vienā pusē tāds kā soliņš, otrā – šķiet, reiz bijušas šūpoles. Tad kaut kāds olas gals ar latvju zīmēm, vēl viens soliņš, uz kura nu jau klusumā sēž abi kungi un vēro mani. Es tikmēr pētu ar daudzām skrūvēm aizskrūvētu tādu kā šahtu. Pa to noteikti nāca ārā mēra upuru garaiņi vai varbūt lāsti, kas reiz biedējuši vietējos iedzīvotājus, tāpēc šahtai uzlikts vāks. 

To es, protams, tikko atkal izdomāju. Visticamāk, šahta ir nevis šahta, bet gan kaut kādas atliekas no kāda vides objekta. Patiesībā, jau nevienam nav īsti skaidrs, vai tie ir mēra kapi, vai vienkārši mākslīgi izveidots paugurs ar grāvi. Neviens ģeologs vai vēsturnieks tur, šķiet, nav gājis pētīt, tāpēc mēra kapu statuss ir tikai leģenda. Nosacītās saliņas oficiālais nosaukums it kā esot Ciparsala – tā vismaz rakstīts kādā 1938. gada avīzē publicētā sludinājumā par Ciparsalas pārdošanu. 

Savukārt 1972. gada laikraksta “Literatūra un Māksla” 11. novembra izdevumā Rita Luginska raksta šādi: 

“Brīnumainā kārtā nav vēl gluži aizsērējis ari vecais Anniņmuižas dīķītis. Par seno laiku apdzisušo godību liecina arīdzan skaistas, radiāli izstādītas simtgadīgu liepu alejas un senseni ozoli, kuri zaļo, par spīti vaļas brīžu mīļotāju apdedzinājumiem, tāpat netālu mākslīgi izveidota saliņa, ko daži dēvē par Ciparsaliņu, citi par Mīlestības saliņu, un t. s. Rikšotāju laukums (senāk, domājams, vieta, kur jādelēja smalki kungi), tagad tur ik gadus tiek izcīnītas balvas (ari «Solitūdes kauss») motokrosā.” 

Mēris teritorijās ap Baltijas jūru un Centrāleiropā uzliesmoja 1700. līdz 1711. gadā, nepažēlojot arī Latvijas teritoriju. Ja tie tiešām ir mēra kapi, tad, visticamāk, radīti tajā laika posmā.

Mēra kapu jau Latvijā netrūkst, tomēr šie noteikti būtu vieni no interesantākajiem un dīvainākajiem, jo ir pārvērsti par teicamu atpūtas un iešņabošanas vietu. Imanta – malači! 

Taisāmies doties prom, kad pie mums vēršas viens no abiem kungiem – tas ar vissārtāko seju un vispiktāko skatienu. “Kādā valodā runā?” viņš man prasa. “Runāju latviski, krieviski, angliski un maķenīt arī vāciski,” lepni atbildu. “Cigarete ir?” kungs latviski prasa. Saku, ka nav. “Un tev, skaistule?” viņš neatlaižas, uzlūkodams meiteni, kurai arī nav smēķa.  

Saņēmuši tādas, lūk, uzslavas, pagodināti dodamies prom no Imantas mēra kapiem. Ja es dzīvotu Imantā, tad noteikti nāktu šeit katru dienu. Nav jau Černobiļa. Zaļums ir, koki, krūmi ir, pieklājīgi vīri ir, kapiņi ir. Kas vēl cilvēkam nepieciešams? Kebabs nepieciešams. Ātri braucam uz Imantas tirgu, kur slepeni aiz stūra mutē iestumjam divus milzīgu, neiedomājami gardus kebabus. Ekspedīcija ir galā.