Uz mirkli iztēlosimies, ka esam paralēlajā realitātē, kurā Pfizer vakcīnas apstiprināšana aizkavējusies par trim mēnešiem, bet AstraZeneca apstiprināta par mēnesi agrāk. Šajā pasaulē Veselības ministrija un citas atbildīgās instances būtu pieņēmušas pareizos lēmumus un potēšana ritētu pilnā sparā jau kopš gada sākuma.

Vakcinācijas projekta birojs būtu lieliski paveicis visus sagatavošanās darbus – visā valstī būtu neskaitāmi un visiem pieejami potēšanās paviljoni. Rūpīgi izplānotās loģistikas dēļ vakcinēšanā nebūtu jāiesaista ģimenes ārsti. Darbs būtu ritējis tik gludi, ka nevienam neienāktu prātā kaut ko pārmest par it kā augstajām algām. Visi, kas to vēlas, jau sen būtu sapotējušies, un mūsu vienīgās raizes būtu pierunāt potēties arī tos, kas vēl šaubās vai ir kategoriski pret. 

Šajā pasaulē vairs nebūtu diskusiju par vakcinācijas procesu vai kādu konkrētu personu darba kvalitāti. Diskusija būtu tikai un vienīgi par sabiedrību un tās daļas nevēlēšanos vakcinēties. Skaļākās pretenzijas pret ministriem joprojām būtu neveiksmīgi parādīti žesti kādas diskotēkas laikā, gluži kā laikā pirms vakcīnām. 

Atgriežoties realitātē, jānonāk pie secinājuma, ka vakcīnu iepirkumi un gausās piegādes principā bija centrālā lieta, kas izgaismoja graujošas problēmas trīsdesmit gadus novārtā atstātajā veselības aprūpes sistēmā. Sistēmā, kurā, šķiet, bija ieguldīts mazāk naudas nekā bijušās veselības ministres Baibas Rozentāles matu lakā.

Komentāri (5)CopyLinkedIn Draugiem X