/nginx/o/2021/04/30/13754956t1h6d12.jpg)
No aptuveni 100 miljardiem zvaigžņu mūsu galaktikā no antimatērijas jeb antivielas varētu sastāvēt ne vairāk kā 14. Tā noskaidrots jaunā pētījumā, kurā Piena Ceļā tika meklētas antizvaigznes - parastas zvaigznes ar vienu atšķirību – to kodolā deg antiviela.
Lai arī šoreiz meklējumi izrādījās gandrīz velti, tomēr pētnieki nav pilnībā izslēguši tāda veida zvaigžņu eksistences iespēju. To klātbūtne pamatīgi izmainītu to, kā mēs saprotam visumu.
Antizvaigžņu meklējumi sākās jau 2018. gadā, kad 1,5 miljardus dolāru vērtā eksperimentā ar instrumentu (Alpha Magnetic Spectrometer), kas pierīkots pie Starptautiskās kosmosa stacijas, izdevās atklāt dažus piemērus tam, kas varētu būt antiviela.
Antiviela ir tieši tāda pati kā parasta viela, tikai tās lādiņš ir pretējs, tātad antivielas pozitīvi lādēto protonu ekvivalents ir negatīvi lādēti antiprotoni un divi antineitroni.
Kosmiskie stari reizēm var sadurties ar parasto vielu un radīt vienkāršas antivielas daļiņas, piemēram, antiprotonus un pozitronus – pretēji lādētu elektrona versiju. Tomēr nav zināmi procesi, kas var radīt kaut ko sarežģītāku, piemēram, antihēliju, zinātnes izdevumam “Live Science” stāstīja astrofiziķis Saimons Dupurkē.
Tas lika zinātniekiem brīnīties: no kurienes ir radies šis antihēlijs? Kamēr fiziķi ir diezgan pārliecināti, ka visumā neeksistē lielas antimatērijas kabatas, daži teorētiķi domā, ka apgriezti lādētas materiālu daļiņas varētu atrasties zvaigznei līdzīgos objektos, beigu beigās veidojot antizvaigznes.
Lai rastos gaisma, antizvaigznes pārvērš antiūdeņradi antihēlijā, tomēr izskatās visai parastas.
“Ja šie objekti eksistē, tad tie praktiski nav atšķirami no parastām zvaigznēm,” teica Dupurkē.
Kad antiviela un parasta viela satiekas, tās metas šaušalīgā cīņā, viena otru iznīcina, aiz sevis atstājot neko citu kā gamma starus. Tātad parastā viela, peldot kosmosā gāzu vai putekļu formā, saduras ar šīm antizvaigznēm, radot gamma radiāciju.
Pētot NASA gamma staru teleskopa datus, Dupurkē kopā ar kolēģiem atklāja 14 potenciālās antizvaigznes. Tiesa, pavisam droši nevar teikt, ka tās tiešām ir antizvaigznes.
Pētnieki uzskata, ka īsi pēc Lielā sprādziena radās gandrīz vienāds vielas un antivielas daudzums. Šie materiāli saplūda kopā, aiz sevis atstājot lielākoties vielu jeb matēriju. Neviens nezina, kā vai kāpēc veidojās matērija, radot to, ko tagad dēvē par matērijas asimetrijas problēmu.
Ir nepieciešams vēl lielāks un rūpīgāks darbs, lai apstiprinātu vai izslēgtu antizvaigžņu eksistences iespēju.
Pētījums publicēts zinātniskajā žurnālā "Physical Review D".
