ES kā vienota valsts – kur esam pašlaik? (55)

Kāda ir Eiropas Savienības integrācijas pašreizējā situācija?

Ījabs norāda, ka pagaidām lieli soļi federalizācijas virzienā novērojami nav. Deputāts mudina atcerēties, ka Eiropas Savienības funkcionēšanu nodrošina vairāki starptautiskie līgumi. Savukārt, lai šos līgumu mainītu, ir nepieciešama visu dalībvalstu piekrišana, kuru panākt ir ļoti grūti. Jāatceras, ka valstu ir daudz un intereses katrai no tām mēdz atšķirties.

Tajā pašā laikā Ījabs arī atgādina, ka Eiropas Savienība attīstās krīžu iespaidā. Tādējādi, ņemot vērā, ka pašlaik pasaulē norisinās Covid-19 pandēmija, mazi solīši (vērsti tieši uz konkrētās problēmas atrisināšanu) notiek. Kā piemēru Ījabs min Covid-19 ekonomisko seku pārvarēšanas fondu – Atjaunotnes un noturības mehānismu (RRF). Tā ietvaros Eiropas Savienība pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē kā institūcija ir aizņēmusies naudu.

To būs nepieciešams atdot līdz 2055. gadam, un tādējādi pastāv cerības, ka šī organizācija vismaz līdz tam laikam vēl pastāvēs.

Līdzīga parādība bija novērojama arī 2011. un 2012. gada eiro krīzes ietvaros. Pēc tās tika izveidotas pamatīgas ekonomiskās koordinācijas institūcijas. Piemēram, tagad mums beidzot ir skaidrs, kā dalībvalstis drīkst rīkoties ar ārējiem parādiem un cik naudas ir atļauts aizņemties. Tāpat arī tika izveidots eiro valūtas stabilitātes mehānisms, kurš krīzes gadījumā nodrošina bankām zināmas atspēriena iespējas, saka Ījabs.

Vai Covid-19 krīze ir veicinājusi eiroskepticisma attīstību Eiropas Savienībā?

Ījabs nedomā, ka globālā pandēmija ir likusi Eiropas Savienībai kļūt eiroskeptiskākai. Deputāts arī norāda, ka veselā virknē ES valstu (tai skaitā arī Latvijā) cilvēki uzticas vairāk Eiropas Savienības līmenī esošajiem politiķiem nekā vietējiem lēmumu pieņēmējiem.

Viņš gan piebilst, ka eiroskepticisma attīstību ļoti ietekmē arī katrā valstī esošo lēmumu pieņēmēju gatavība eiroskepticisma tēmu apseglot un kurināt. Diemžēl šajā kontekstā diezgan negatīvi ir izcēlušies Itālijas politiķi. Tie bieži vien balsu iegūšanas nolūkos ir ieinteresēti publiski kost rokā, kura tos baro. Ījaba prāt no politiķiem būtu jāprasa lielāka atbildība par publiski pausto retoriku. «Neskatoties uz to, ka politiķiem patīk būt populāriem un patīk gānīt to Briseli un to Eiropas Savienību, ir jāsaprot, ka tam visam vienā brīdī var būt ļoti bēdīgas konsekvences,» pauž politiķis.

Runājot par galēji labējo spēku pozīcijām Eiropas Savienības dalībvalstīs, Ījabs vērš uzmanību uz to zināmo panākumu leģitimizēt diskusijas par tēmām, kuras iepriekš īsti nebija apspriestas.

Piemēram, agrāk īsti netika runāts par migrantu problēmu Eiropā. Tomēr pēc 2015. gada bēgļu krīzes daudzas Eiropas partijas saprata, ka migrācija nav tikai galēji labējo problēma – tā ir arī centristu problēma, apgalvo EP deputāts.

Eiropas Savienības paplašināšanās – vai tuvākajā nākotnē iespējama?

Zināms Eiropas Savienības vienotības indikators bieži vien ir bijusi arī gatavība paplašināties. Pēdējos gados gan Eiropas Savienības robežas (izņemot Horvātijas gadījumu) ir bijušas diezgan statiskas.

Ījabs norāda, ka ES gatavība paplašināties pašlaik patiešām nav skaidra. «Mums it kā ir kandidātvalstis – mēs gribam veidot attiecības ar Ukrainu, ar Gruziju un rindā stāv arī serbi, bet vai, teiksim, līdz 2030. gadam ES paplašināsies? Man būtu lielas bažas, ka tur būs grūti,» norāda politiķis.

Kā ar kopēju ES ārpolitiku?

Paplašināšanās jautājums iet roku rokā arī ar diskusijām par nepieciešamību minētajam dalībvalstu blokam veidot vienotu ārpolitiku. Runājot par ES ārpolitiskās integrācijas panākumiem, Ījabs ir samērā skeptisks. Viņaprāt, ES Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos vadītais Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) nav bijis sekmīgs. Ļoti daudzos ārpolitikas jautājumos ES dalībvalstīm nav vienprātības, un Borela nesenā vizīte Maskavā ir bijusi salīdzinoši liela izgāšanās. Šis viss sasaistās ar ES salīdzinoši lielo nevarību starptautiskās drošības jautājumos un citās «augstās politikas» dimensijās, kurās valstis tradicionāli ir centušās cita citu ietekmēt.

Tajā pašā laikā ES kopējās ārpolitikas lielākais veiksmes stāsts ir bijusi starptautiskā tirdzniecība. Šajā jautājumā dalībvalstu bloks ir patiešām spējīgs būt arī globāla līmeņa spēlētājs un, visticamāk, caur tirdzniecības prizmu runās ar pārējo pasauli arī tuvākajā nākotnē.

Ījabs min piemēru, ka jaunā ES zaļā kursa ietvaros dalībvalstu bloks piemēros nosacījumus arī spēlētājiem, kuri ir ieinteresēti ar to tirgoties.

Respektīvi – vai nu preču ražošanai (kuras ir interese pārdot vienotajā tirgū) tiek ieviestas tādas pašas oglekļa kvotas kā Eiropā, vai arī uz robežas (preces ievedot) tiks maksāts lielāks nodoklis. Tādā veidā ES centīsies padarīt zaļāku arī pārējo pasauli.