Kā uzlabot bērna mentālo veselību pēc attālinātā mācību gada?

FOTO: shutterstock.com

Tūlīt jau noslēgsies mācību gads, kas teju pilnībā pavadīts, mācoties attālināti. Par to, kādas sekas tas atstājis gan uz bērniem, gan pieaugušajiem, ir runāts gana plaši. Bet ko darīt, lai atgūtos no ikdienas stresa, atpūstos vasarā un sagatavotos nākamajam mācību gadam? To stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzēja, ārste psihoterapeite un pusaudžu psihoterapeite Inta Zīle.

Visiem cilvēkiem ir vajadzīgs sociālais kontakts

Cilvēki ir sociālas būtnes, un ikvienam no mums - vienam vairāk, otram mazāk - kaut kādā mērā ir nepieciešams kontakts un komunikācija ar apkārtējiem – draugiem, ģimeni, paziņām un radiniekiem. Bērniem vecāku radītā vide - miers, stabilitāte un mājas režīms - ir svarīga dzīves pirmajos gados. Vēlāk, kad bērni sāk staigāt, iet uz rotaļu laukumiem, viņiem vajag atdalīties, socializēties, vajag draugus un piedzīvojumus. Bērna normālas attīstības pamatā ir nepieciešamība pēc socializēšanās.

Pandēmijas situācija šīs normālās attīstības vajadzības atņēma, cieta tā sauktās sociālās smadzenes (social brain). Līdz ar to lielai daļai bērnu un pusaudžu rodas vai saasinās garīgās veselības traucējumi un parādās sociālās deprivācijas pazīmes.

Šīs problēmas var būt ļoti dažādas un lielā mērā atkarīgas no cilvēka temperamenta, rakstura iezīmēm un vecuma. Attālināto mācību process, visticamāk, vieglāk pagāja tiem bērniem un jauniešiem, kuri ir mazāk sociāli, mierīgāki, kuriem ir sarežģītāk iekļauties starp vienaudžiem vai kuriem patīk atrasties savā kontrolētajā teritorijā. Sarežģītāk bija tiem bērniem un jauniešiem, kuri ir ļoti aktīvi sociālajos kontaktos. Ekstravertiem, kuri bez citiem nevar. Jo bērns ir lielāks, jo svarīgāk tas ir. Pusaudžu vecums ir laiks, kad jaunietis izjūt stipru vēlmi pēc neatkarības un atdalīšanās no vecākiem, tāpēc tieši tīņi bieži ar šīm attālināto mācību radītajām problēmām saskārās vairāk.

Tā vietā, lai pavadītu laiku ar draugiem, viņi bija ieslēgti četrās sienās kopā ar vecākiem, no kuriem ir jāatdalās. Kā lai tiek ar to galā?

Slogs uz vecāku pleciem

Šis mācību gads noteikti nebija viegls arī vecākiem. Nācās gan pašiem strādāt attālināti, gan arī rūpīgāk sekot līdzi tam, kā bērniem veicas ar attālinātajām mācībām. Taču šeit svarīgi atcerēties, ka vecākiem nav jākļūst par skolotājiem. Ir jāspēj atrast balansu starp visu notiekošo, kas nebūt nav viegli. Viens no galvenajiem ieteikumiem ir neaizmirst par sevi. Vecāki bieži vien mēdz izdegt, tādēļ ka viņi cenšas izdarīt visu, bet ne vienmēr tas ir iespējams.

Ir svarīgi dienas skrējienā apstāties kaut uz 15 minūtēm, ievilkt elpu un veltīt mirkli sev. Ikviens vecāks ir arī cilvēks. Ne tikai mamma, tētis vai skolotājs.

Lai atvieglotu ģimenes ikdienu, mājas darbos ir vēlams iesaistīt arī jauniešus. Tas viņus sagatavo patstāvīgai dzīvei. Jaunietim ir nepieciešams apgūt ikdienā nepieciešamās prasmes: pagatavot ko ēdamu, mazgāt traukus, uzturēt kārtībā māju vai nopļaut zāli. Vai arī, ja mājas kārtošana ir vienīgais laiks, kad mamma var pabūt viena, tad vīrs ar bērniem iziet uz to brīdi ārā. Tad tie ir svētki mammai. Kaut vai stunda vienai pašai, mājās dzenājot putekļus. Vecāki savstarpēji var sadarboties – tev vajag tagad pauzīti, savukārt es, piemēram, vienā nedēļas nogalē izbraucu makšķerēt. Ja katru darba dienu visi ir kopā, tad varbūt brīvdienās vajag vienam no otra nedaudz atpūsties atsevišķi. Bērnus var iesaistīt, piemēram, ēst gatavošanā. Lai katrs var ko darīt. Tā arī ir ļoti laba komandas saliedēšana, un slodze vecākiem kļūst mazāka. Kopīga ēst gatavošana ir arī lieliska profilakse dažādiem ēšanas traucējumiem, kas tagad kļūst ļoti aktuāli.

Mazāk robežu, vairāk socializēšanās

Laikā, kad vēl joprojām pastāv dažādi socializēšanās ierobežojumi, ir vērts mazināt agrāk pastāvošās robežas. Piemēram, ja bērniem un jauniešiem ir noteikts laika limits viedierīču izmantošanai, tad, iespējams, šis ir laiks, kad šo limitu palielināt. Ja bērnu draugi dzīvo ģeogrāfiski dažādās vietās, tad telefons vai dators ir vienīgie veidi, kā uzturēt komunikāciju jauniešu vidū.

Tagad, kad gandrīz klāt vasara, ir jāmudina bērni pēc iespējas uzturēties svaigā gaisā. Doties pastaigā, satikt draugus, ievērojot pastāvošos ierobežojumus, sportot vai vienkārši pasēdēt uz soliņa. Jūnijā un jūlijā jauniešiem jādod brīvība – vasaras ballītes, “tusiņi”, ja var, organizēt arī pidžamu ballītes, kad viens paliek pie viena, otrs pie otra. Lai bērniem ir iespēja socializēties ar saviem vienaudžiem. Tas arī palīdzēs vecākiem atpūsties. Tie bērni, kuriem patīk nometnes, lai dodas, kur vien iespējams. Sūtīt uz laukiem pie vecvecākiem var ar noteikumu, ja tur ir arī citi vienaudži. Lai nav sociālā izolēšanās. Lai tur ir brālēni, māsīcas vai kādi citi vietējie bērni, ar kuriem ir kontakts. Ja mācībās ir palikuši kādi robi, tad par to var domāt jūlija beigās, augustā. Lai jauniešiem vispirms ir iespēja atgūties no socializēšanās trūkuma.

Izvēles brīvība

Domājot par to, kā palīdzēt savam bērnam vai jaunietim, ir svarīgi arī viņam pašam pajautāt, ko viņš vēlas. Piemēram, ja tiek plānots kāds kopīgs izbrauciens, tad idejas var jautāt gan lielākiem, gan mazākiem bērniem. Iesaistīt viņus plānošanas procesā un meklēt kompromisu, lai visu intereses būtu ņemtas vērā. Piemēram, nedēļas nogalē dodoties uz Mežaparku vai kur citur, pusaudžus var palaist savā vaļā. Noteikt konkrētu laiku un satikšanās vietu, bet ļaut viņiem darīt, ko paši vēlas, nevis uzspiest kādu vienu, kopīgu lietu.

Vecāka uzdevums ir savu bērnu saprast, atbalstīt, parunāt ar viņu, reizēm pakustināt, reizēm ļaut pavārīties savā sulā vai “pabīdīt” kādā virzienā.

Piemēram, ja jaunietis vēlas vasarā strādāt, tad vecākiem vajag to atbalstīt. Tas jauniešiem ļoti palīdz – sajust, ka viņi paši var nopelnīt naudu. Tas palīdz veidot pārliecību par sevi, ka es pats arī varu kaut ko sasniegt. Pēc tam arī naudas vērtība ir daudz vieglāk izprotama. Ja jaunietis grib strādāt, kaut vai mēnesi, tad vecāki var izmantot savus sakarus, pazīšanās un mēģināt sagādāt to darbiņu. Lai iet un darbojas! Arī pašiem bērniem ir jājautā, ko viņi grib darīt vasarā. Protams, tas nenozīmē to, ka jāļauj darīt pilnīgi visu, ko viņi grib, zināmām robežām ir jābūt. Robežas dod iespēju testēt un pārbaudīt, ko un cik daudz var un kurā brīdī iestājas sekas.

Arī tā ir neatņemama pusaudža attīstības sastāvdaļa. Taču tajā pašā laikā jābūt arī izvēles brīvībai un sajūtai, ka vecāki pusaudzi ciena.

Uz augšu
Back