Gatavojoties intervijai ar vides pārvaldības inženieri Zani Gailīti, kas 2018. -2020. gadā aizrautīgi piedalījās vides NVO “Zaļā brīvība” projektā “Ar cieņu par pārtiku”, vispirms apspriežam, kā tas var būt, ka no visiem pārtikas atkritumiem, ko izmet ES valstīs, 42% rodas mājsaimniecībās. Negribas ticēt, ka izniekojam tik daudz. Bet varbūt šajos procentos ietilpst mizas, kauli un tējas biezumi un tāpēc velns nemaz nav tik melns kā mālējam?
Zane nav tik optimistiska:
"Tas, cik daudz ēdamā izmetam, ir šokējoši. Latvija nav bagātāko valstu sarakstā, bet, tā kā arī mūsu dzīves līmenis aug, veikalu plaukti ir pilni, ledusskapji - lieli, kārdinājumu ir daudz un, pašam nemanot, ir viegli apkrauties ar produktiem. Lielākajai daļai cilvēku, mani ieskaitot, pārtikas izmešana nav acīmredzama, visbiežāk mēs pat nepiefiksējam, ka tā gadās. Bet izrādās, ka aptuveni 20-30% ēdamā tiek izmests nepatērējot. Tas pazūd dažādos posmos: uz lauka, uzglabājot, ražošanas laikā, pārvadājot, neizpērkot, mājsaimniecībās. Protams, ir atšķirības starp valstīm: turīgākās zemes vairāk izmet gatavu ēdienu, nabadzīgākajās daudz aiziet bojā sliktas uzglabāšanas un loģistikas dēļ. Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija aprēķināja, ka Latvijā vidēji viens iedzīvotājs gadā izmet 113 kg pārtikas!
Vai tiešām izmet tik daudz ēdama ēdiena? Katru dienu 300 g?
Te ieskaitītas gan pārtikas ēdamās, gan neēdamās daļas. Jo tas viss būtu jāapsaimnieko kā bioloģiski noārdāmie atkritumi. Piemēram, ir kauli, čaumalas, mizas, utt., ko nav paredzēts ēst. Bet krietna daļa te ir arī ēdamas daļas. Pētnieki uzsver, ka pārtikas izniekošana notiek visos pārtikas piegādes ķēdes posmos. Jo attīstītāka valsts, jo procentuāli vairāk ēdiena iznieko mājsaimniecībās. Bet mūsos ir zemapziņas tabu, kur grūti atzīt, ka izmetam ēdienu. Tomēr, ja jūs kaut vienu nedēļu uzskaitītu un nosvērtu visus pārtikas atkritumus, kas nonāk komposta spainī vai miskastē, tad no šiem sīkumiem procentuāli tāds rezultāts iznāktu.
Pati esmu sekojusi saviem ieradumiem no 2013. gada, un neglaimojot atzīstu: kaut apzinīgi plānoju pirkumus, pārskatu krājumus un rūpējos, lai man nerastos pārtikas atkritumi, tik un tā ik pa laikam nākas izmest kaut ko, kas sabojājies. Jā, arī ļoti apzinīgiem un pedantiskiem zaļi domājošajiem rodas pārtikas atkritumi. Pusglāze piena saskābst ātrāk nekā gribētos. Ne vienmēr nedēļa norit kā plānots, un gadās, ka esmu tik reti mājās, ka laikus sagādātais ēdiens sabojājas.
Cits jautājums, vai apjausma, ka nākas kaut ko izmest, mums traucē vai netraucē. Aizvien vairāk cilvēku atzīst, ka pārtikas izniekošana ir globāla problēma, kas kaitē planētas veselībai un mērķtiecīgi maina ieradumus, lai atkritumu būtu mazāk. Nākamais solis: ko mēs ar pūstošajiem atkritumiem darām? Vai izmetam kopējā sadzīves atkritumu miskastē, vai pasūtām bioloģiski noārdāmo atkritumu konteineru? Vai kompostējam dārzā? Ir ilgtspējīgākas metodes un mazāk ilgtspējīgas. Neviens nav ideāls, un nevajag sevi šaustīt.
Ar ko būtu jāsāk?
Vispirms vajag pāris nedēļas pasekot līdzi, ko pārnesam no veikala un ko nākas izmest atkritumos. Tas dos ļoti daudz ideju, kā var ne tikai samazināt bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzumu, bet arī ietaupīt. Projekta “Ar cieņu par pārtiku” ietvaros izstrādājām dažādus ieteikumus un spēles, tāpēc rosinu apmeklēt mājas lapu un iedziļināties šajā problēmā, kā arī gūt iedvesmu risinājumiem.
Īsumā pastāstīšu par metodēm, ko pati praktizēju:
Internetā atrodams lērums recepšu, ko pagatavot no tā, kas palicis neapēsts. Esiet radoši un izbaudiet eksperimentēšanas procesu! Piemēram, no neapēstas brokastu putras var tapt brīnišķīgi kēksiņi, ja pārgatavojies banāns – dabīgs saldējums.
Es piekopju šādas metodes: sākumā ēdu to, kas kārojas, pēc tam – to, kas ir. Decembrī lēnā garā izēdam visus krājumus, kas aizkavējušies plauktos. Kamēr nav apēsti jau pagatavotie produkti, uz veikalu aizliegts iet. Visas mizas, čaumalas, salvetes un biezumus izbaroju sliekām, kuras audzēju kastēs. Visus kaulus un zivju iekšas – laukos atdodu vietējai lapsai, kas pie viena izķer apkārtnes peles. Sakaltušo maizi – peļukiem tālajā šķūnī, lai lapsām, pūcēm un citiem savvaļas dzīvniekiem ir medījums.
Jā, šie ir labi padomi! Mērķtiecīga krājumu izēšana ir laba metode. Pazīstu puisi, kurš, lai uzkrātu naudu kārotajam ceļojumam, mēnesi pārtika no tā, kas jau mājās sagādāts, un tikai nedaudz piepirka svaigos produktus. Pats bija pārsteigts, cik daudz naudas atlika braucienam.
No ilgtspējas viedokļa, vispirms ir jāraugās, ko darīt, lai novērstu atkritumu rašanos un pēc tam to, kas neizbēgami radies, apsaimniekot atbildīgi. Pūstošo atkritumu šķirošana un kompostēšana ir visefektīvākais veids, kā samazināt poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu vismaz uz pusi.
Kā iesācējam mainīt paradumus?
Katram pašam ir vērts kaut nedēļu pasekot un pierakstīt, kas rodas: cik saujas mizu, cik piena produktu, cik kožu saēstu putraimu. Tas uzrādīs vājās vietas, kur vērts padomāt un pamainīt ieradumus vispirms. Atklāsies interesantas lietas, un tā būs savdabīga sevis iepazīšana: varbūt retāk pirkt sieru? Bet to, kas iestāvējies, sarīvēt, ielikt saldētavā un pēcāk apbērt picu. O, tā var ietaupīt kādam sen sapņotam pirkumam! Sapūst burkāni? Pērciet no zemniekiem nemazgātos, tie glabājas ilgāk. Katrai problēmai var piemeklēt risinājumu. Tikai vajag darīt!
Ir teiciens: labāk daudzi, kas dara kaut mazumiņu, nekā daži, kuri dzīvo perfekti. Un tev nav jāatskaitās nevienam, tikai sev. Vienam ir grūti plānot pirkumus, citam negribas domāt, ko darīt ar pārpalikumiem, jo slinkums uzturēt kārtību krājumos. Nav daudz tādu, kam patīk kopt sliekas. Bet pamatprincips ir viens: kad viens ieradums ir nostiprinājies, tad vajag mēģināt ko jaunu.
Piemēram, sākšu ar to, ka nekad neiešu uz veikalu tukšā dūšā. Kad šis ieradums jau nostiprinājies, pirkšu tikai to, kas ir sarakstiņā. Un tā šos ieradumus audzē tik tālāk. Maratonu arī nenoskriesi, ja katru vakaru nepaskriesi kaut pārsimts soļus. Mērķtiecīgi jāsper mazi solīši, un tā var paveikt lielas lietas, kas taupa ne tikai naudu, bet arī planētas resursus.
Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds
