Jaunā pētījumā atklāta 20 000 gadu sena koronavīrusa epidēmija (18)

Senais koronavīruss reģionā cirkulēja daudzus gadus, uzskata akadēmiskajā žurnālā "Current Biology" publicētā pētījuma autori. 

"Tam vajadzētu likt mums satraukties," sacīja pētījuma vadošais autors, Arizonas Universitātes evolucionārais biologs Deivids Īnards, norādot uz iespējamajām paralēlēm ar mūsdienu Covid-19 pandēmiju. "Tas, kas notiek tagad, varētu turpināties paaudzēm ilgi."

Līdz šim zinātnieki nav varējuši ieskatīties šāda veida patogēnu senā vēsturē. Pēdējo 20 gadu laikā trīs koronavīrusi adaptējušies tiktāl, lai spētu inficēt cilvēkus un izraisīt smagu slimību - Covid-19, SARS un MERS. Pētījumi par šo koronavīrusu izcelsmi liecina, ka tie uz cilvēkiem "pārlēkuši" no sikspārņiem vai citiem zīdītājiem.

Cilvēku vidū spēj izplatīties vēl četri citi koronavīrusi, taču tie izraisa tikai vieglu saaukstēšanos. Tā kā simptomi ir tik viegli, pētniekiem nav bijusi iespēja tieši novērot, kad tie kļuva par cilvēka patogēniem, tāpēc var tikai izvirzīt uz netiešiem pierādījumiem balstītas aplēses. Koronavīrusu mutācijas rodas samērā vienmērīgā tempā, kas ļauj salīdzināt ģenētiskās variācijas un aplēst, kad vīruss pārlēcis no dzīvniekiem uz cilvēkiem.

Nesenākais no "vieglajiem" koronavīrusiem, kas pazīstams kā HCoV-HKU1, par cilvēku patogēnu kļuva 20.gadsimta 50.gados. Vecākais no tiem - saukts par HCoV-NL63 - varētu būt aptuveni 820 gadus vecs.

Līdz šim nebija zināms par senākiem koronavīrusiem. Taču Īnards un viņa kolēģi izmēģināja jaunu metodi - nevis pētīja pašlaik cirkulējošo koronavīrusu ģenētisko materiālu, bet gan aplūkoja vīrusu atstātās liecības cilvēka DNS. 

Laika gaitā vīrusi atstājuši dziļas pēdas cilvēku gēnos. Mutācija, kas pasargā no noteikta vīrusa, ir ļoti nozīmīga izdzīvošanai un tiek nodota pēcnācējiem.

Taču tajā pašā laikā attīstās arī vīrusi - piemēram, rodoties izmaiņām vīrusa proteīnos, tas spēj apiet imūnsistēmas reakcijas. Saskaroties ar vīrusu mutācijām, iespējams, nedaudzu cilvēku organismi izstrādā vēl spēcīgāku aizsardzību.

Īnards un viņa kolēģi vairāku gadu garumā cilvēka genomā meklē šādas ģenētiskās variācijas, cenšoties rekonstruēt dažādu vīrusu izcelsmi un vēsturi. Kad sākās Covid-19 pandēmija, viņš vēlējās noskaidrot, vai senajiem koronavīrusiem arī ir kāda īpaša pazīme. Analizējot tūkstošiem cilvēku DNS datus no 26 pasaules vietām, pētnieki meklēja gēnu kombināciju, kas būtu palīdzējusi cīnīties ar koronavīrusiem, bet ne ar cita tipa vīrusiem. Iegūtie ģenētiskie dati liecina, ka cilvēki Austrumāzijā varētu būt piemērojušies kādam senam koronavīrusam.

Taču šķiet, ka senā epidēmija plosījās tikai šajā reģionā. "Citu pasaules vietu iedzīvotājiem šāda [ģenētiskā] signāla nebija," norādīja Adelaidas Universitātes pētniece Jasine Suilmi, kura ir pētījuma līdzautore.

Īnarda komanda identificēja 42 gēnus un noteica, ka mutācijas tajos radušās vienā laikā un evolucionējušas līdzīgā tempā. "Tāds signāls diez vai varētu būt nejaušība," uzsver zinātnieks. 

Saskaņā ar pētnieku aplēsēm, mutācijas radušās aptuveni 20 000 līdz 25 000 gadu senā pagātnē. Domājams, ka to evolūcija notikusi vairāku gadsimtu gaitā. Atklājums zinātniekus pārsteidzis, jo Austrumāzijas iedzīvotāji tolaik dzīvoja mazās mednieku un vācēju grupās, nevis lielās kopienās.

Londonas Universitātes koledžas evolucionārā ģenētiķe Aīda Andresa (kura nav iesaistīta pētījuma tapšanā) norāda, ka pētījumu uzskatot par gana pārliecinošu, tomēr brīdina - precīzas aplēses par epidēmijas laiku pagaidām nav iespējams veikt.

"Laika noteikšana - tā ir sarežģīta lieta," viņa skaidro. "Domāju, ka mēs nevaram izslēgt dažu tūkstošu gadu nobīdi uz vienu vai otru pusi."

Suilmi uzsver vēl kādu pētījuma iespējamo pielietojumu: 42 identificētie gēni varētu pasviest idejas zinātniekiem, kuri patlaban cenšas izstrādāt medikamentus pret Covid-19.