Ekomamma: Kamēr bērni mazi, 100% "zero waste" panākt grūti

FOTO: Anitra Tooma

Lilijai Apinei (33) Jāņos piedzima otrā meitiņa Freija, un lai nu kurš, bet viņa gan zina, kas ar civilizāciju un planētu varētu notikt tad, ja nepiebremzēsim savu patēriņa un piesārņošanas jaudu. Lilija ir vides zinātņu maģistre, strādājusi vides NVO “Homo ecos” un “Zaļā brīvība” klimata politikas un aprites ekonomikas projektos.

Kāds ir ekomāmiņas skats uz norisēm pasaulē?

Esmu savā ziņā insaiders, kurš zina vairāk nekā vidējais latvietis par to, kādas pārmaiņas notiek un kādas sekas ir mūsu patēriņam, un es nevaru to ignorēt. Protams, visiem pirmais dzinulis mainīt ieradumus ir rūpes par savu un tuvinieku veselību. Tāpēc daudz pievēršu uzmanību, kā izvairīties no dažādām bīstamām vielām, kuru netrūkst ne pārtikā, ne sadzīves precēs. Otrs: atstāt pēc iespējas mazāku nospiedumu uz vidi un klimata pārmaiņām. Kad cilvēks dzīvo viens, ir daudz vieglāk sekot saviem ieradumiem un tos koriģēt. Bet mēs esam ģimene, un jāpanāk kompromisi starp vairākiem cilvēkiem. Tā ka es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš ir spējis no savas dzīves pilnībā izskaust sintētiskus materiālus un visu pērk tikai un vienīgi ekosertificētu. Arī mūsu mājās netrūkst plastmasas un visādu štruntiņu. Es apzinos, ka neesmu ideāla, bet tiekties vajag.

Jā, savstarpējās attiecības ir vērtīgākas nekā tas, kurā traukā izmet mizu.

Dažkārt ir vērts piekāpties. Bet attaisnojoties par platmasas štruntiem, varu palepoties, ka ļoti daudz ko dabūjām lietotu, un tad sirdsapziņa ir tīrāka, jo es neesmu radījusi pieprasījumu, bet godam izlietoju to, kas jau ir saražots un nopirkts. Bet ir situācijas, kad vajag kādu nepieciešamu lietu nopirkt, un to daru sakostiem zobiem.

Kad auga mani mazbērniņi, arī es ar to visu saskāros. Mums diez cik labi neizdevās ar autiņiem, dibeni iekaisa un slapjums sūcās pa malām. Tāpēc biežāk lietojām parastos autiņus.

Mums iznāca labi. Ar vecāko meitu, divgadīgo Matildi darījām tā, ka pa dienu bija auduma autiņi, bet naktī - vienreizlietojami kompostējamie jeb biodegradablie. Auduma autiņu komplekts izmaksāja ap 200 eiro, bet tas atmaksājas, mazgāšanu ieskaitot. Ja izveido ērtu sistēmu, kur netīros autiņus liek ūdensnecaurlaidīgā maisā un visam ir sava vieta, tad viss strādā un nemaz nav grūti. Freijai pagaidām pirmās nedēļas izmantojam vienreizlietojamos autiņus, jo ir tik karsts. Labi, ka Matildei izdevās apgūt podiņmācību pirms māsiņas dzimšanas un tāpēc mazgājamo autiņu man gana.

O, divu gadu vecumā bērniņš jau iet uz podiņa! Kā tas izdevās?

Nebija tā, ka es nolemju un tad piespiežu. Matildei bija neatkarības fāze, un viņa atteicās vilkt autiņbiksītes - vispār nekādas. Kas atliek? Podiņš. Un tā pamazām viss notika. Es jau biju mazuļa gaidīšanas atvaļinājumā un varēju mierīgi ļauties, procesu pārlieku nesteidzinot. Bet, ja bērns nesēž uz poda, tad ko darīt? Ar varu jau neko nevar panākt. Podiņi mājās pieejamā vietā mums bija jau vismaz pusgadu. Kad viņa mēģināja lietot podiņu, paslavēju, kaut esot jāgaida, ka motivācija bērnam rodas pašam. Bet uzskatu, ka nedaudz paslavēt vajag.

Daudzi jaunie vecāki domā: “Kad tiksim vaļā no pamperiem, tad gan sāksim dzīvot zaļi. Lai planēta piecieš šo atkritumu veidu dažus gadus.” Un tā vismaz 700-1000 dienu katrs mazulis piečurā vairākus pamperus, beigās savācas vesels kalns plastmasas, kas nesairs simtiem gadu!

Jā, autiņi ir joma, kur rodas visvairāk atkritumu, un, ja to atrisina, tad ir labi. Piekrītu, ka kompostējamie autiņi nav ideāli, jo Latvijā joprojām nav industriālo kompostēšanas iekārtu. Parasta kompostkaudze tos daudzumus nepagūs pārstrādāt. Taču sadzīves atkritumu poligonā tie ne tikai ātrāk sadalās un neizdala toksiskus blakusproduktus, bet pie viena vēl saražo biogāzi, to savāc, sadedzina un ražo elektrību. Un vēl - bēbītim dibens nav saskarē ar materiāliem, kas satur dioksīnus un citas nevēlamas vielas, kas caur ādu nonāk asinsritē. Mēs pat vēl nezinām, kā vides toksīni ietekmē mūsu veselību. Alerģijas noteikti ir ar tiem saistītas.

Kamēr bērni mazi, ļoti jāpiedomā pie uztura. Esat veģetārieši vai vegāni?

Mēs esam visēdāji. Sešus gadus es neēdu gaļu, tikai zivis, bet, kad steiki sāka rādīties sapņos, atsāku dažas reizes nedēļā ēst gaļu. Pirms tam bija grūti nodrošināt optimālu dzelzs saturu asinīs, kaut arī centos ēst produktus ar augstu dzelzs saturu, piemēram, pupiņas un zemenes. Bet gaļu neēdu katru dienu, pērku bioloģiski sertificētu, cik nu tas ir iespējams.

Matildei līdz gada vecumam es daudz ko pati tvaicēju un tad sablendētu sasaldēju ledus kubiņu formiņās. Beziepakojuma veikalos var nopirkt daudzreiz uzpildāmos poučus un tad tos piepildīt ar ēdienu līdzņemšanai. Tā man vienmēŗ bija ērti lietojams veselīgs ēdiens un nebija veikalā jāpērk biezenīši iepakojumos, kurus nevar pārstrādāt.

Vai ir iespējams visu, ko ēdat, nopirkt vietējas izcelsmes un bioloģiski sertificētu?

Tad, kad strādāju, tad nebija problēmu, jo “Zaļās brīvības” birojā bija tiešās pirkšanas pulciņš. Bet Jūrmalā, kur dzīvojam ar bērniem, nopirkt bioloģisko pārtiku jau ir daudz grūtāk, nav ne tiešās pirkšanas pulciņu, ne ekoproduktu, ne beziepakojuma pārtikas veikalu. Bet var iepirkt, piemēram, gaļu tiešās pirkšanas pulciņā vairumā un sasaldēt. Protams, tas viss liek piedomāt pie loģistikas.

Vai ekoproduktus izvēlies, lai pasargātu no pesticīdu ietekmes savus tuviniekus, vai domā arī par lauksaimniekiem?

Gan tas, gan tas, un, protams, man rūp arī klimata pārmaiņas, jo industriālā lauksaimniecība rada vairāk emisiju.

Pašlaik cilvēki biežāk izvēlas subsidēto, konvencionāli audzēto pārtiku, jo tā ir lētāka. Bet, ja šie lauksaimnieki kompensētu videi radīto kaitējumu, bioloģiski audzētā pārtika noteikti būtu lētāka.

Jā, lauksaimnieku lobijs ir ļoti ietekmīgs, un nekur pasaulē šajā nozarē nedarbojas princips “piesārņotājs maksā”. Bet redzu, ka viss iet uz labu, cilvēki prasa ekoproduktus un ir rezultāts: bioloģisko produktu sortiments pieaug, tie parādās lielveikalos, bet jāatzīst, ka netrūkst arī zaļmaldināšanas. Žēl, ka mums Latvijā joprojām trūkst lielu bioloģisko zemnieku saimniecību, jo industrijas lobijs ir spēcīgs.

Tad, kad mani bērni bija mazi, šodienas acīm raugoties, es biju visīstākā ekomamma: dzīvoju laukos, tā kā veikali pirms gadiem 30-40 bija tukši, visu pārtiku nācās izaudzēt pašiem, pamperus redzējusi nebiju, marlītes katru dienu plīvoja vējā. Drēbes un traukus saziedoja radi un paziņas, pati audu un adīju. Kas jums tagad nekaiš?

Jā, bēbīšu lietā ir jāizšķiras: vai darīt to, ko protu, nopelnu naudu un samaksāju zemniekam, vai visu cenšos izdarīt pati. Manuprāt, darba dalīšanai nav ne vainas, nav visiem jāatgriežas pie zemes darbiem. Turklāt te, Mellužos, zeme ir liesa, lai kā cenšamies, uz lielu ražu cerēt nevaram. Bet šogad uztaisījām kastes, piebērām ar melnzemi un audzējam augstajās dobēs dārzeņus, kā arī garšaugus.

Kad man vēl nebija bērnu, es regulāri iepirkos beziepakojuma veikalos. Bet ar bērniem tas kļūst ļoti sarežģīti, jo Jūrmalā nav tādu veikalu, un ar maziem bērniem diezgan sarežģīts tas iepirkšanās process izvēršas, ja viss jāsaber maisiņos vai burkās pašai. Turklāt tagad sanāk vairāk pārvietoties ar auto, jo, kaut vilciens ir blakus mājām, ar bērniem, kas vēl sēž ratos, tajā iekāpt ir teju neiespējami, un tad nekas cits neatliek, kā braukt uz Rīgu ar mašīnu. Jā, kamēr cilvēks dzīvo viens, viņam ir daudz vieglāk sekot saviem zaļajiem pamatprincipiem.

Kad mani mazbērni bija mazi, es visu, ko vien ievajadzējās, atradu, apvaicājoties saviem sekotājiem soctīklos. No tiem laikiem joprojām ir daudz draugu, ar kuriem mūs vieno pārtinamā galdiņa vai augstā krēsliņa atdošana par šokolādīti. Dalīšanās un mainīšanās ir ļoti laba lieta. Un to jau nedara nabadzības dēl, bet gan tāpēc, lai samazinātu ražošanas apjomus un to trako mantu vizināšanu no Āzijas. Ko tev neizdevās dabūt?

Man neizdevās atrast pārtinamo virsmu. Nācās nopirkt jaunu. Jā, zinu, ka nav pārstrādājama, bet mierinājumam – mēs to noteikti atdosim tālāk nākamajam bēbim. Vēl iegādājām jaunus plastmasas podiņus. Man nebūtu nekādu iebildumu pret lietotiem, bet viedoklis par to mājās dalījās.

Kādi ir tavi ieteikumi patēriņa mazināšanai, kad mājās mazi bērni?

Iesaku būt savaldīgai un, pirms pakļauties industrijas reklāmām, pārliecināties, vai tiešām to mantu vajag. Izņemot dažas pamatlietas – autosēdeklis, rati, autiņi, apģērbs, gultiņa - nevajag visu pirkt uzreiz, lai piedzimst mazulis un tad jau dzīve rādīs, ko īsti vajag. Kad skaidrs, bez kā nevar iztikt, vispirms apvaicāties, kur varētu dabūt to mantu lietotu, vai arī pameklēt, kur pārdod lietotu. Vispār vieglāk ir pateikt, ko nevar dabūt lietotu, nekā to, ko var dabūt. Apģērbs pirmajam gadam vispār nav problēma, kad mazulis sāk rāpot, tad bikšu var pietrūkt. Bet mums sadeva tik daudz drēbju, ka bija jāsaka “stop”!

Mēs ar māsīcu organizējam rotaļlietu maiņas, zinu, ka tā dara arī videi draudzīgi domājošos bērnudārzos. Bet nu jau Matildei mantu, manuprāt, ir par daudz. Ja ar kādu viņa vairs nespēlējas, nolieku nost uz kādu laiku. Bet visu nevar dot prom, īpaši, ja bērnam patīk un interesē tā lieta.

Es ieteiktu tiem, kas nāks raudzībās, lai iepriekš pavaicā, ko jaunajiem vecākiem īsti vajag. Mums sadāvināja lērumu grabuļu, kas ātri zaudēja aktualitāti. Daudz labāk ir atnest vecākiem siltas pusdienas. Bet ir lietas, kas ir vajadzīgas, un to var apspriest, nevis dāvināt štruntus.

Bet godīgi sakot, lai kā mēs uzmanītos, radīt atkritumus sanāk tik un tā. Nesen Matilde nometa plastmasas bļodu no otrā stāva un tā saplīsa. Kamēr bērni mazi, grūti panākt 100% zero waste, viņiem jāizpēta pasaule, un kā viņi zinās, ka bļoda plīst, ja nebūs to pieredzējuši?

Kad es aizdomājos, kādā pasaulē dzīvos mani mazbērni, sāku raudāt. Prognozes ir samērā briesmīgas.

Jā, man arī tas rada raizes, nez kā būs? Jau tagad daudziem pāriem ir problēmas palikt stāvoklī. Cerams, ka viss nenonāks līdz iznīcībai. Tāpēc es nevaru nedomāt par to, ka šodien es izmetu plastmasas štruntu un tas saglabāsies vēl pēc vairākām paaudzēm.

Agrāk es biju radikālāka un bargāka pret tiem, kas ņem pārāk daudz plastmasas maisiņu, neseko izmesto atkritumu daudzumam. Bet - kamēr Zero waste dzīvesveids nebūs ērts, mēs nevaram gribēt, lai cilvēki maina ieradumus. Es, tu, mūsu domubiedri ir kā ledlauži, bet nozīmīgas pārmaiņas patēriņa ieradumos notiks vien tad, kad videi draudzīgi iepirkties būs tikpat vienkārši kā aiziet uz lielveikalu. Man ik pa laikam kāds uzvaicā, kāpēc es dzemdēju bērnus, klimatam taču būtu labāk, ja pasaule nebūtu tik apdzīvota? Es uzskatu, ka tām ģimenēm, kuras apzinās problēmas un ar savu rīcību ietekmēs pasaules situāciju, noteikti ir jādzemdē un jāaudzina bērni. Citādi pārsvaru gūs tie, kam vides problēmas ir mazsvarīgas. Tikai izglītotu ģimeņu bērni nesīs tālāk mūsu zaļo lāpu.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds

LVAF FOTO: logo
Uz augšu
Back