Iezemieši un ienācēji Rīgas parkos

FOTO: Anitra Tooma

Rudens ir lielisks laiks, lai pamodinātu sevī kolekcionāra nemieru – kurš savāks lielāku rudens lapu kolekciju? Es jums parādīšu, kur Rīgas parkos ir vislielākās bagātību krātuves. Tad noskatiet skaistākās lapas, salasiet, lieciet žāvēties starp avīžu lapām un uzlieciet slogu. Ziemā varēsiet gatavot lapu kolāžas un apsveikuma kartītes.

Zigmunds Skujiņš uzskata, ka Rīgas parku koki ir seno rīdzinieku dvēseles. Un kāpēc lai tā nebūtu? Cilvēki jau nespēj nodzīvot simt un divsimt gadu, bet Rīga ir pilna ar seniem kokiem, kas pieredzējuši karus un revolūcijas.

Krietna daļa Rīgas apstādījumu koku ir kārtīgi iezemieši: ozoli, kļavas, bērzi, melnalkšņi, oši, arī daļa liepu ir vietējas izcelsmes. Bet ir tādi, kuri liekas tik ļoti mūsējie, bet tomēr ir cilvēku atvesti no citām zemēm.

Piemēram: pirmās Holandes liepas un parastās zirgkastaņas uz Rīgu atceļoja 1721.gadā, kad Pēteris Pirmais Ķeizardārza jeb Viesturdārza ierīkošanai stādus pasūtīja no Holandes. Parasto zirgkastaņu dzimtene ir Balkāni, teju 300 gadus šie koki Latvijā jutās kā mājās, bet tagad dendrologi jau raugās pēc citām zirgkastaņu sugām, jo parasto zirgkastaņu briesmīgi bojā invazīvā raibkode. Vienīgā izeja, kā no šī kaitēkļa atbrīvoties, - nemitīgi aizvākt gan lapas, gan nopļauto zāli; vismaz tā no kaitēkļa bojājumiem izdevies paglābt Nurmuižas zirgkastaņas. Grūti klājas ošiem un gobām, arī tos nonāvē no citām zemēm ievazātas slimības. Bet ne jau visus, ir daudzi, kas izdzīvo.

Kanālmala pie Latvijas Universitātes

Sāksim ar kanālmalu! Unikāla kompānija aug iepretī Operas jeb Timma tiltiņam Latvijas Universitātes pusē. Ja stāvat ar skatu uz LU, tad pa kreisi no tilta aug dižākais divdaivu ginks Baltijā! Botāniķi šo koku dinozauru ielikuši kailsēkļu grupā, turpat, kur visus skujkokus, kaut skaidri redzams, tam ir īpatnas formas lapas. Rudenī tās krāsojas koši dzeltenas. Ļoti skaistas! Ir ticējums: ja makā ir ginka lapiņa, tad naudas netrūks.

FOTO: Anitra Tooma

Turpat zemē mētājas olīvas lieluma dzeltenīgi auglīši. Ja vēlaties tos ievākt, iesaku ielikt plastmasas maisiņā, jo tie neganti smird pēc veca sviesta. Varbūt sēklas uzdīgs, ginki ir divmāju augi un šis lielais – sievišķais. Netālu kanāla nogāzē aug vēl divi palieli ginki, bet arī tie esot sievišķie. Un vēl viens mazāks ginks aug tuvāk ielai un LU, to 2014.gadā Rīgai uzdāvināja Veimāras mērs, ja nu šis kociņš ir vīrišķais augs, tad varētu būt cerības, ka kādreiz lielā ginka sēklas varētu sākt dīgt. Vēl viens pusaugu ginks aug pie viesnīcas Radisson Blue augstceltnes.

Otrā pusē celiņam aug vēl viens ūnikums, kura priekšā pat Karaliskā botāniskā dārza vadošie dendrologi noņem cepures, – Amerikas ragu koks. Tā saliktās lapas izaug līdz pat 70 cm garas, tās noteikti būs jūsu kolekcijā vislielākās lapas. Pavasaros ragu koks nespēj noticēt, ka siltums klāt uz palikšanu, un saplaukst vēl vēlāk kā oši. Reiz padomju laikos pilsētas dārznieks dabūjis pa mizu, kāpēc centrā stāv nokaltis koks ar plikiem zariem kā ragiem, un lika to zāģēt nost. Un tad ragukoks aši saplauka.

FOTO: Anitra Tooma

Aiz Mstislava Keldiša krūšutēla aug vēl lielāks retums nekā ginks, tā ir neievērotā zirgkastaņa, vienīgais eksemplārs tik tālu uz ziemeļiem, pat lietuviešiem tāda koka nav. Pavasarī šī zirgkastaņa zied maigi dzeltenīgiem ziediem, un tai nekaitē raibkodes. 2018.gada 4.oktobrī šī zirgkastaņa kļuva ievērojama: viens liels zars nolūza un izgrūstīja Keldiša krūšutēlu. Bet tagad atkal viss mierīgi.

Ejot pa kanālmalas taciņu Kr.Barona ielas virzienā, dažus metrus aiz Keldiša aug kizilkrūms. Rudenī tas rotājas ar sarkanām, skābām odziņām. Tas ir īpašs ne tikai ar to, ka uzzied viens no pirmajiem Rīgā, bet arī ar to, ka ir slavenā ginka, ragukoka un neievērotās zirgkastaņas vienaudzis, un visus šos retos kokaugus ir izlolojis Rīgas pirmais dārznieks Georgs Kufalts, kurš ielika pamatus Rīgas zaļajai rotai un te strādāja no 1880.gada līdz 1915.gadam. Viņš šos kokus stādīja 1901.gadā, pēc tam, kad bija uzbūvēts Timma tiltiņš un apstādījumus vajadzēja pārplānot. Gadus desmit ginku katru ziemu rūpīgi satina, lai nenosalst, arī pārējos apčubināja, un tie pārcieta vairākas ekstremāli aukstās ziemas, kad 99% citu introducēto koku izsala.

Jā, tā ir dārznieku cīņa ar laikapstākļiem, vai izdosies jauno kociņu pielabināt un piespiest ieaugt zemē, kas atrodas tūkstošiem kilometru no viņu dzimtenes, kur ziemas ir maigas un vasaras garas. Un pirmie desmit, divdesmit gadi ir tie bīstamākie, pēcāk jau maz kas var kaitēt.

Vērmaņdārzs

Ja ejam parkā pa ieeju, kas pretī Inženieru ielai, tad celiņa kreisajā pusē aiz sētiņas aug vēl viens koku dinozaurs: ošlapu pterokārija. Lapas nav tās pateicīgākās herbārijam, bet koks ir ļoti neparasts.

FOTO: Anitra Tooma

Bargās ziemās pterokārija nosalst līdz sniega līmenim un tad dzen atvases. Kopš bērniem liegts lēkāt pa koka zariem, tas arī tagad pateicīgs atdzimst. Aiz pterokārijas Raimonds Pauls pirms gadiem 20 iestādījis nokareno pīlādzi.

Agrāk Vērmaņdārzs bija pārbāzts ar dažādiem retumiem, grūti bija izspraukties cauri dažādo koku un krūmu biezokņiem. Kāpēc tā? Rīgā 19.gs. otrajā pusē darbojās ļoti rosīga Dabas pētnieku biedrība, tolaik bija modē ceļot un vest mājās dažādus augus. Vērmaņdārzu izvēlējās par biedrības izmēģinājumu lauciņu, un koki bija sastādīti cieši kā Likteņdārzā. Te krietnu laiku auga ēdamā kastaņa, vairāku sugu magnolijas – 1871.gadā uzskaitītas 85 introducētās kokaugu sugas. Tagad no senās godības nekas pāri nav palicis, toties vareni aug dižas liepas. Varenākais ozols nogāzās 2012.gada 16.novembrī. Tas auga iepretī estrādei un strūklakai. Tagad lielā ripa atrodas goda vietā “Annas koku skolā”, un izrādās, koks Vērmaņdārzā aug no tā pirmsākumiem 1721.gadā. Kritušā vectētiņa vietā LNB iestādījuši simtgades ozolu, par to liecina piemiņas plāksnīte. Tas gan nav Latvijas iedzimtais parastais ozols, bet atbraucējs no Ziemeļamerikas - sarkanais ozols. Rudenī tā lapas krāsojas koši sarkanas un ir ļoti skaistas herbārijā.

Pēdējā introducēto koku nāves pļauja bija 40.gados, kad Latvijas parku un dārzu stādījumus iznīcināja neredzēti bargas ziemas. Aukstumu izturēja Mandžūrijas riekstkoki, 1890.gados no Pēterburgas botāniskā dārza uz Latviju atveda dažas to sēklas, izaudzēja no tām stādus, un varenie koki, slīpi pārliekušies un droši atstutēti, joprojām aug un ierieš valriekstiem līdzīgus matainus augļus. Ēst tur nav ko, bet kolekcijai pievienot var. Pavasarī ielieciet augli zemē un gaidiet, varbūt uzdīgs.

FOTO: Anitra Tooma

Netālu no Mandžūrijas riekstkokiem aug mans mīlulītis sarkanlapu dižskābardis. Tam lapas ir kā lakotas, bet stumbrs pelēks un gluds kā ziloņa kāja. Lapas kātiņš un dzīslas ir maigi rozā, ļoti skaista herbārijā. Man patīk ar muguru piespiesties pie gludā stumbra un raudzīties tumšajā vainagā. Vērmaņdārzā aug arī skābardis, tam lapas nav tik spožas.

Ja vēlaties savai kolekcijai pievienot lapas, kas lielākas par plaukstu, atrodiet ceriņlapu katalpas.

FOTO: Anitra Tooma

Tās aug tuvāk Merķeļa ielai blakus Merķeļa akmenim, iepretī Latviešu biedrības namam. Katalpu auglis ir gara pāksts, pa gabalu izskatās kā makaroni.

FOTO: Anitra Tooma

Tā kā dzīvē nemaz tik bieži negadās staigāt pa parkiem kopā ar dendrologu, tad iesaku lejupielādēt telefonā kādu no augu noteikšanas aplikācijām. Es izmantoju PlantNet, un lielākajā daļā gadījumu tā augus nosaka samērā precīzi.

Kronvalda parks iepretī bijušajai Bioloģijas fakultātei

Ejot pa labi ielas virzienā no ēkas Kronvalda bulvārī 4, varat satikt veselu lērumu unikālu koku. Rudeņos izcila ir Japānas katsura, kas attaisno iesauku cepumu kociņš, jo rudeņos apaļās lapiņas ir ne tikai koši dzeltenas, bet smaržo pēc cepumiem.

FOTO: Anitra Tooma

Gurķu magnolija ir liels retums, bet zied krietni vēlāk nekā citu sugu magnolijas un tāpēc nav diez ko pamanāma, arī lapas rudenī nav diez cik daiļas.

Rudeņos koši rozīgas lapas krāsojas palsajai zirgkastaņai. Vēl tur aug Amūras korķa koks, bet nevajag mizu plēst kārē pašam pēc sava korķa. Korķus taisa no korķozolu mizas.

Kronvalda parkā un Viesturdārzā aug vareni dižskābarži, ar to selekciju un izturīgāko klonu atlasīšanu noņēmās pats Georgs Kufalts. Tā kā viņš dzimis Vācijā, tad droši vien ilgojās pēc varenajiem kokiem, kas mīļā atmiņā no bērnības.

Tagad ņemiet talkā augu noteikšanas aplikāciju un dodieties ceļojumā pa Rīgas parkiem. Interesanti, cik dažādu sugu kokaugu lapas ievāksiet savai kolekcijai? Varat īpaši meklēt sarkanīgi krāsotas lapas: mūsu parkos aug gan sarkanie ozoli, gan sarkanlapu kalnu kļavas, dižskābarži un ievu šķirne. Arī bārbelēm ir sarkanīgas lapiņas. Varat meklēt lapas, kurām apakšpuse ir sudrabota: tā ir sudrabkļava, baltā apse, vītoli. Varat veidot dažādu kļavu sugu lapu kolekciju, piemēram, ošlapu kļavai un Tatārijas kļavām lapas it nemaz neizskatās pēc ierasto kļavu lapām. Rīgas parkos aug astoņas kļavu sugas un vēl vairākas raiblapu šķirnes.

FOTO: Anitra Tooma

Staigājot pa Rīgas parkiem un vērojot pirms simts vai desmit gadiem vai šopavasar stādītos kokus, atcerieties, ka koki ir parka ainavas galvenais elements. Tikai gadus 25 pēc stādīšanas dārznieks redz, vai viss izdevies kā iecerēts. Rīgas parku pamatlicējs Georgs Kufalts teica: “Katram dārzu arhitektam ir jāspēj iztēloties pieaugušu koku gan bezlapotā stāvoklī ziemā, gan vasarā kopā ar citiem. Tāpat kā mūziķim, notis lasot, ausīs skan mūzika.”

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

FOTO: user
Uz augšu
Back