Trīsdesmit gadu laikā banku nozare bijusi gan Latvijas attīstības virzītājs, gan lielāko krīžu iemesls. Gandrīz visus neatkarības gadus oficiālo Latvijas miljonāru sarakstu galvgalī bijuši baņķieri. Turpmākajos raidījumos no mūsdienu skatu punkta analizēsim spilgtākos notikumus šajā vēstures nodaļā un to, kā tie ietekmējuši valsts attīstību.
90. gadu sākumā Latvija kļuva par austrumu aizdomīgās naudas apkalpotāju un vietu, kur, pateicoties pielaidīgiem regulētājiem, savu banku biznesu var attīstīt blēži.
Pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas par baņķieri varēja kļūt jebkurš. Bankas licences iegūšanai vajadzēja tikai uzrādīt pāris desmitus tūkstošu latu kapitālu un varēja sākt pieņemt iedzīvotāju noguldījumus un izsniegt kredītus. Tādi baņķieri kā "Parex" jau bija nopelnījuši ar valūtas maiņu un varēja izvērsties. "Pārdaugavas" organizētās noziedzības grupējuma pārstāvji kļuva par baņķieriem un varēja privatizēt Latvijas bankas reģionu filiāles. Viņi izveidoja pat divas kredītiestādes: "Olimpiju" un "Banku Baltija".
Naudas jaunajā valstī nebija daudz. Vairāk nekā 60 bankas konkurēja par lielo uzņēmumu apkalpošanu, un viena no otras pārvilināja iedzīvotāju noguldījumus, solot milzu procentus.
"Banka Baltija" kreditēja valsts uzņēmumus, piemēram, aviokompāniju "Latavio". Bankas akcionāriem piederēja prestiži īpašumi. Aleksandra Laventa Maikapara namā prezidenta pils remonta laikā dzīvoja Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Bankas piecu gadu jubileja notika 1994. gada martā Rundāles pilī. Tajā piedalījās valsts augstākās amatpersonas, inteliģences pārstāvji. Bankai jau tobrīd bija finanšu grūtības, bet tā to rūpīgi slēpa.
Amatpersonas sabiedrībai solīja, ka banku sistēma ir stabila, krīze nedraud. Nacionālajā arhīvā atrodams 1994. gada nogalē Drošības policijas ziņojums premjeram, kurā tā raksta, ka 9 mazo banku bankroti neliecina par draudošām nepatikšanām.
1994.gada 9.novembrī:
Pretēji pēdējā laikā sabiedrībā bieži izskanējušajam viedoklim, ka šogad notikušie banku bankrota gadījumi liecina par komercbanku sistēmas krīzi Latvijā, speciālisti apgalvo, ka krīze bankām nedraud. Krīzes gadījumā samazinātos gan ieguldījumu, gan kredītu, gan aktīvu apjomi, tomēr statistikas dati par bankām liecina pretējo.
Informācijas apskatā minētie fakti liecina par to, ka Latvijā notiek normāls banku attīstības process.
Presē "Banku Baltija" attēloja kā vienu no stabilākajām kredītiestādēm Latvijā. 1995. gada maijā Drošības policija premjeram rakstīja, ka tā saskārusies ar finansiālām grūtībām, taču pakāpeniski tiekot galā ar savām saistībām. Tajā pašā dienā tika nošauts bankas dibinātājs Moisejs Gurevičs, bet trīs dienas vēlāk sākās arī pašas kredītiestādes gals.
Valsts pārņēma bankas kontrolpaketi, privātie akcionāri ielika savu pārvaldnieku, Repšes vadītā Latvijas Banka pārskaitīja nepilnus trīs miljonus latu. Pēc dažām dienām kļuva skaidrs, ka situācija ir daudz nopietnāka, finanšu caurums ir ap 200 miljoniem latu.
1994. gada nogalē un 1995. gadā bankā tika parakstīti desmitiem apšaubāmu aizdevumu un cesijas līgumu, no kredītiestādes aizpludinot visus vērtīgos aktīvus un pie reizes aptīrot arī valsts uzņēmumus.
Bija pazuduši "Latvenergo" desmit miljoni latu, Latvijas kuģniecība bija ieguldījusi 24 miljonus dolāru. Noguldītāju nauda bija aizplūdusi uz bankas akcionāra Aleksandra Laventa ofšoru "Finhold" un Krievijas banku "InterTek". Tas, kas vēl bija palicis bankā, bija apķīlāts.
Akcionāru Laventu un bankas vadītāju Tāli Freimani apcietināja. Saeima izveidoja izmeklēšanas komisiju.
Deputāti secināja, ka "Banka Baltija" bija darbojusies Laventa biznesa interešu īstenošanai. No iedzīvotājiem un uzņēmumiem piesaistīja arvien jaunus noguldījumus, solot pat 90% peļņu. Tā pēc būtības bija piramīdas shēma.
Šo ideju Lavents nekautrējās neatlaidīgi piedāvāt Latvijas Bankai. Arī tas centrālo banku nedarīja aizdomīgu. Tā nereaģēja arī uz "Bankas Baltija" kavēšanos ar gada pārskata auditēšanu. Vēlāk tiesā atklājās, ka jau vairāk nekā gadu pirms bankrota Latvijas Banka bija konstatējusi aizdomīgus kredītus bankā, prasījusi palielināt pamatkapitālu, taču nekādas sankcijas nesekoja. Bankas administratori mēģināja piedzīt zaudējumus no starptautiskajiem auditoriem, kas nebija novērtējuši problēmu apmēru. Starptautiskā tiesa zaudējumus nepiedzina, secinot, ka Latvija nebija pildījusi savu banku uzraudzības pienākumu. Pēc krīzes kredītiestāžu uzraudzībai izveidoja Finanšu un kapitāla tirgus komisiju - FKTK.
Vairāk nekā desmit gadus vēlāk kavēšanās “Parex” krīzē ļāva no bankas aizplūst vairāk nekā pusmiljardam eiro. Vēl pēc desmit gadiem uzraugi pievēra acis uz “PNB Bankas" kavēšanos ar gada pārskatu iesniegšanu. Kad šo banku beidzot slēdza, izrādījās, ka tajā ir uz pusi mazāk naudas nekā vajadzētu būt. Banka no sankcijām centās izvairīties, piesaistot neaizsargātāko sabiedrības locekļu - pensionāru - naudu.