Toreiz, kad cūku vai putnu gripas laikā sāka vakcinēt bērnus (baidoties no pandēmijas), medicīnas māsa Margarita satika bižaino meiteni. Viņa ienāca kabinetā, bez protestiem atļāva iešļircināt sev vakcīnu plecā. Pēc plākstera uzlīmēšanas meitenīte turpināja sēdēt taisni un lepni, bet no acīm sāka ritēt lielas, dzidras asaras. Bērnam varēja būt pieci vai seši gadi. Margaritas mierināšanas vārdi nepalīdzēja. „Kāpēc tu raudi?“ jautāja medmāsa. “Raudu par tevi,“ meitēns atzinās. “Par ko?“ Margarita nesaprata. “Par to, ka tu iedūri man ar adatu un neatvainojies!“ aizrādīja vakcinētā meitenīte. 

Sabiedrības attiecības ar vakcīnām vienmēr ir bijušas apstākļu noteiktas. Ja vakcīnas ierodas brīdī, kad tās ir visvairāk vajadzīgas, jo epidēmija sit augstu vilni, tad lielākā sabiedrības daļa ir gatava kompromisam. Tad visi modri vakcinējas. Diemžēl tā tas parasti nav noticis. Visbiežāk vakcīnas ir ieradušās mazliet novēloti. Proti, brīdī, kad saslimušo paisums jau garām. Sajūta, ka “vētra ir pāri“, radīja priekšnosacījumus iedzīvotāju nepatikai vakcinēties. Tāpēc 1915.gadā daudzās Eiropas valstīs sākās sabiedrības grupu aktivitāte pret obligāto vakcinēšanās prasību. Starp citu, šajā jomā daudzās valstīs prasības atšķiras. Piemēram, Zviedrijā, laikā no 1816.gada līdz 1976.gadam, tika pieprasīta obligāta vakcinēšanās. Šādi vakcinēja mazus bērnus un jauniesaucamos armijā. Lielbritānijā prasības bija citādas. Tur tika ieviesta brīvprātīga vakcinēšanās jau 1840.gadā, taču 1853.gadā šo pašu vakcinēšanos tomēr padarīja obligātu. Strādnieku šķira nebija apmierināta ar šādu pieeju, tāpēc 1898.gadā tika izveidota vakcinēšanās izņēmuma situācija cilvēkiem, kuriem bija ideoloģiski iebildumi jeb ”conscientious objectors” (1907), kas rezultātā būtiski palēnināja vakcinēšanu valstī.

Komentāri (3)CopyLinkedIn Draugiem X