Milzīgas bagātības pundurvalstiņā: Iemesli, kādēļ miljardieri tik ļoti iecienījuši Luksemburgu

Skats uz Luksemburgu FOTO: Unsplash

Vairāki pasaulē bagātākie cilvēki – viņu vidū Bernārs Arno no LVMH un Amansio Ortega no “Zara”, savus aktīvus vairāk nekā 30 miljardu vērtībā izvietojuši holdinga kompānijās Eiropas pundurvalstī Luksemburgā. Kādēļ miljardieri izvēlas savus aktīvus izvietot šajā valstī, skaidro izdevums “Forbes”.

Augustā Francijas magnāts Bernārs Arno, kurš ir trešais bagātākais cilvēks pasaulē, par 850 miljoniem eiro pārdeva sev piederošās 5,5% akcijas no Francijas lielveikalu tīkla “Carrefour”. Dažādi dokumenti liecina, ka formāli akciju īpašnieks bija uzņēmums “Cervinia”, kas reģistrēts Luksemburgā. Arno “Cervinia Europe” dibināja 2013. gadā, bet pēc tam īpašumtiesības uz “Carrefour” akcijām piešķīra citai Luksemburgas kompānijai – “Blue Capital S.a.r.l.”. Šo uzņēmumu viņš dibināja 2007. gadā ar mērķi glabāt “Carrefour” akcijas. Šajā laikā Arno iegādājās 9,1% “Carrefour” akciju.

Tie nav vienīgie Arno aktīvi, kas glabājas Luksemburgā. Viņam pieder vēl vairāk nekā divdesmit kompānijas, kuras 2020. gada decembrī pārvaldīja privātās investīcijas 1,6 miljardu apmērā. Tam ir savs labums – ja Arno likvidē uzņēmumu “Cervinia”, tad par nopelnīto naudu (arī par “Carrefour” akciju pārdošanu) nebūs jāmaksā nodokļi. Luksemburgā nav jāmaksā nodokļi par dividendēm, un kopš 2007. gada Arno saņēmis teju 900 miljonus eiro no “Carrefour” akcijām. Pats Arno atteicās komentēt šo situāciju.

Iespējams, ka Arno ir bagātākais cilvēks, kurš investē Luksemburgas holdinga kompāniju vārdā. Viņš gan nav vienīgais, kurš tā rīkojas. Luksemburga ir populāra miljardieru un citu bagātu investoru vidū, jo tur nav stingru regulējumu, kā arī ir ļoti draudzīgs nodokļu režīms, kā arī darbojas liels daudzums nodokļu juristu, grāmatvežu un konsultantu.

2019. gada martā Luksemburgas varasiestādes atklāja atvērto reģistru, kurā skaidri norādīti visu kompāniju patiesā labuma guvēji. Šāds reģistrs izveidots, ņemot vērā Eiropas Savienības 2016. gadā pieņemto direktīvu, kas spēkā stājusies pēc “Panamas dokumentu” skandāla.

Reģistrs ļāvis noskaidrot vairāk nekā 140 000 kompāniju patiesā labuma guvējus. Interesanti, ka Luksemburgā dzīvo aptuveni 626 tūkstoši cilvēku, respektīvi – uz katriem 4,5 cilvēkiem ir vismaz viena kompānija.

5

Šogad izdevums “Forbes”, sadarbībā ar Francijas laikrakstu “Le Monde” un organizāciju OCCRP (Organised Crime and Corruption Reporting Project) veica plašu datu analīzi, kurā noskaidroja, ka vairāki desmiti miljardieru glabā savus aktīvus Luksemburgas holdinga kompānijās. Turklāt aktīvi, kas formāli pieder Luksemburgā reģistrētiem uzņēmumiem, ir greznas viesnīcas Itālijas Alpos, Karību jūrā un citur, kā arī privātās lidmašīnas, jahtas un nekustamie īpašumi visā pasaulē.

“Luksemburga ir savdabīga pelēkā zona, kuru privātpersonas var izmantot savu bagātību glabāšanai. Tur ir politiska stabilitāte un ļoti labi izstrādāti juridiskie mehānismi,” skaidro Amsterdamas universitātes vecākais pētnieks Jans Fihtners.

Luksemburga kā finanšu centrs kļuva plaši pazīstams 1929. gada jūlijā, kad vietējās varasiestādes pieņēma likumu, ar kuru piesaistīt ārvalstu investorus un ļaut visiem interesentiem radīt finanšu kompānijas, kas atbrīvotas no ienākumu, dividenžu un kapitāla pieauguma nodokļiem – turklāt bez īpašnieka atklāšanas. Tikai trīs mēnešus vēlāk, 1929. gada oktobrī, kad Volstrīta piedzīvoja krahu un radīja ekonomikas krīzi visā pasaulē, Luksemburgas cerības kļūt par globālu finanšu centru izplēnēja.

Vēlāk Luksemburga viena no pirmajām veica Eiropas obligāciju kotēšanu, kas piesaistīja daudzus lielus uzņēmumus un bagātas ģimenes – palielinājās holdingu popularitāte, un tas veicināja Luksemburgas finanšu pakalpojumu uzplaukumu. Maigā likumdošana attiecībā pret finanšu holdingiem (“Soparfi”) faktiski nav mainījusies kopš 2006. gada, kad pēc Eiropas Savienības prasībām tika atcelti 1929. gadā pieņemtie likumi.

2011. gadā pēc četru gadu pārejas perioda beigām finanšu holdingiem ir jāmaksā nodokļi par uzņēmumiem un biznesu. Turklāt Luksemburgai ir vienošanās ar vairākām valstīm, to vidū ASV, Ķīnu, Krieviju un pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm nodokļu politikas jomā, kas paredz zināmus atvieglojumus. Tādēļ šī nelielā valsts ir ļoti populāra investoru vidū.

“Luksemburga piesaista investorus ar dažādām specializāciju un vēlmēm, piedāvājot plaša mēroga investīciju instrumentus. Ievērojot Eiropas Savienības likumus pret nodokļu nemaksāšanu, Luksemburga aktīvi strādā pie inovācijām, kas ļauj radīt konkurētspējīgu un biznesam atvērtu vidi,” norāda KPMG nodokļu prakses eksperts Havjers Martiness.

“Forbes” noskaidroja divus veidus, kā miljardieri izmanto Luksemburgas holdingus. Daži bagātnieki, kā Arno un spāņu magnāts Ortega, ir publisku kompāniju akciju īpašnieki, viņiem pieder arī nepubliski aktīvi, kā nekustamais īpašums. Tie ir reģistrēti Luksemburgas kompānijās, tādējādi – par dividendēm nav jāmaksā nodoklis. Citi, kā krievu biznesmenis Mihails Prohorovs un itāļu miljardieris Džons Elkans, caur Luksemburgas kompānijām pārvalda lielākus aktīvus, piemēram, viesnīcas. Pārdodot savas daļas, nereti holdinga kompānijas tiek likvidētas, un arī šajā gadījumā nav jāmaksā nodokļi.

Tiek norādīts, ka miljardieriem ar lielām kompānijām Luksemburgā ir divas lielas priekšrocības – tā ir iespēja bez nodokļu maksas reinvestēt dividendes un kapitāla pieaugumu citos aktīvos. Reinvestīcijas ļauj investoriem rīkoties ar līdzekļiem pēc saviem ieskatiem, esot pilnībā atbrīvotiem no nodokļiem.

Tāpat arī uzņēmuma dibināšana Luksemburgā ir izdevīga. Pēc “OpenOwnership” izpilddirektora Toma Tausenda vārdiem, biznesmeņiem ir vajadzīgi 5-10 miljoni dolāru, lai radītu uzņēmumu, caur kuru arī veikt darījumus ar savu naudu. Miljardieri, kuri uzglabā savus aktīvus Luksemburgā, no komentāriem izdevumam “Forbes” atteicās.

Miljardieri un viņu aktīvi Luksemburgā

Bernardam Arno ir 28% akciju daļa investīciju kompānijā “L Catterton”, kurā kopš 2016. gada aktīvi tiek investēti līdzekļi. “L Catterton” pārvalda vairāk nekā 30 miljardus dolāru vērtus aktīvus, to vidū fitnesa zīmolus “Equinox” un “iFIT”, Vācijas sandaļu ražotāja “Birkenstock” akcijas. “L Catterton Real Estate” pārvalda aptuveni 460 miljonus dolāru vērtus nekustamos īpašumus. Pēc “Forbes” aprēķiniem, Arno uzņēmumā “L Catterton” pieder 380 miljonus dolāru vērta akciju daļa. LVMH pieder 12% no kompānijas aktīviem, bet uzņēmuma direktoriem Maiklam Ču un Skotam Dankem katram pieder 30% akcijas.

Spānijas veikalu tīkla “Zara” dibinātājs Amansio Ortega Luksemburgas kompānijās “Adelphi Property” un “Hills Place” pārvalda 3,7 miljardus dolāru vērtus aktīvus. Lielākoties šo uzņēmumu pārvaldījumā ir nekustamie īpašumi Lielbritānijā.

Itālijas bagātākajam cilvēkam Džovanni Ferero pieder 75% no viņa ģimenes īpašumā esošās konditorejas impērijas “Ferrero International”. Tomēr – Ferero akciju daļa ir reģistrēta Luksemburgā. Viņam pieder arī citas Luksemburgas kompānijas, to vidū Ferero ģimenes investīciju fonds “Teseo Capital”, kam pieder akciju daļas un nepubliskie aktīvi, nekustamie īpašumi, obligācijas un citi aktīvi 23 miljardu dolāru vērtībā, kas fiziski atrodami Austrālijā, Čīlē, Dienvidāfrikā un citur.

Otram bagātākajam cilvēkam Itālijā Leonardo del Vekio lielākā daļa no viņa 37 miljardus dolāru vērtā aktīvu tīkla tiek pārvaldīti caur Luksemburgas kompāniju “Delfin”. Šeit tiek glabāti tādu kompāniju kā briļļu ražotāja “EssilorLuxottica”, itāļu investīciju bankas “Mediobanca” un Francijas investīciju trasta “Covivio” akcijas. “Delfin” pieder arī citi aktīvi ne mazāk kā 60 miljonu dolāru apmērā – tostarp jahtas un privātā lidmašīna. Tas del Vekio ir ļāvis no dividendēm iegūt piecus miljardus dolāru – iespējams, nodokļos nemaksājot ne centa. Itālijā par to būtu jāmaksā nodoklis 26%, bet Francijā – 30% apmērā. Tas nozīmē, ka del Vekio, nemaksājot nodokļus, ir ieekonomējis vismaz miljardu dolāru. Atšķirībā no ASV, lielākā daļa Eiropas valstu neapliek ar nodokli pilsoņu ienākumus, kas iegūti ārzemēs.

Francijas miljardiere Kerija Perodo no sava vīra mantojusi naftas kompāniju “Perenco”. Viņai, kā arī trīs viņas bērniem pieder Luksemburgā reģistrēts uzņēmums “Margaux Vignobles Investments”, kam pieder vīna darītava “Chateau Labegorce” Bordo, kā arī 22,6% akciju “Taittinger”. Kopumā šie aktīvi ir 250 miljonus dolāru vērti. Caur uzņēmumiem Bahamās Perodo un viņas bērniem pieder divas Luksemburgas firmas, kam pieder 62% Francijas mediju grupā “Konbini” un jaunuzņēmumā “Wynd”.

Citi miljardieri retāk izmanto Luksemburgas sniegtās iespējas un rada holdingus, lai investētu greznās viesnīcās vai iegādātos nelielas daļas nepubliskās kompānijās. Luksemburgā nodokļi nav jāmaksā ne par aktīvu likvidēšanu, ne par kapitāla pieaugumu. Tas gan gadījumā, ja holdingam konkrētajā kompānijā pieder 10% akciju vai arī akcijas vismaz septiņu miljonu vērtībā vismaz 12 mēnešu laikā. Līdz ar to katrs miljardieris, kurš pārdod savus aktīvus un likvidē savu uzņēmumu, var atstāt sev peļņu.

Līdz reģistra izveidošanai Luksemburga nodrošināja investoriem zināmu slepenības līmeni. Tagad šādas iespējas nav, un visticamāk, Luksemburga drīzumā varētu kļūt paraugs citām “nodokļu paradīzēm” – gan Kaimanu, gan Britu Virdžīnu salas ir apņēmušās līdz 2023. gadam izveidot līdzīgus reģistrus, kuros norādīti uzņēmumu īpašnieku vārdi.

Realitāte ir tāda, ka pasaulē bagātākie cilvēki gadu desmitiem glabā aktīvus tādās vietās kā Luksemburga, jo tas liedz viņus viegli izsekot. Situācija var nedaudz mainīties, pateicoties reģistriem. Vismaz – daudzi tā cer.

“Var radīt kompāniju Nīderlandē, kas pieder uzņēmumam Luksemburgā, kas savukārt pieder vēl citai firmai Kaimanu salās. Jo garāka ķēde, jo grūtāk nonākt pie “gala patērētāja” – uzņēmuma īpašnieka.

5

Tieši tādēļ arī ir svarīgi izveidot patiesā labuma guvēju sarakstus,” pārliecināts ir Utrehtas universitātes docents Hajvers Garsija-Bernardo.

Uz augšu
Back