Kods jeb diagnoze ir gluži kā minētās brilles. Tas ir instruments un palīglīdzeklis, lai bērns varētu pilnvērtīgi mācīties. Būtiskākā atšķirība starp kodu un brillēm ir tas, kā mēs to uztveram – pedagogi, skolas vadība un apkārtējā sabiedrība. Par laimi, nedzīvojam laikos vai sabiedrībās, kur cilvēki ar brillēm tika pakļauti nosodījumam vai pat smagākām sekām, taču diemžēl joprojām sastopamies ar situācijām, kurās bērni ar mācīšanās grūtībām netiek iekļauti izglītības procesā. Un tas nav pieņemami.
Iekļaujoša izglītība ir nozīmīgs pilnveidotā mācību satura un pieejas īstenošanas princips. To iespējams īstenot, atzīstot un novērtējot skolēnu dažādās mācīšanās vajadzības un nodrošinot to apmierināšanu, izmantojot daudzveidīgas metodes un pieejas, atvērtu komunikāciju, kā arī veidojot skolā drošu un atbalstošu vidi un nepieļaujot diskrimināciju. Atslēgas vārdi viennozīmīgi ir atvērtība, mācīšanās vajadzību nodrošināšana un diskriminācijas nepieļaušana. Nav pieļaujams, ka pieaugušie, kuriem jāstrādā bērna labāko interešu vārdā, šķiet joprojām aizkavējušies laikos, kad bērnu ar mācīšanās grūtībām vai veselības problēmām parastajās skolās nebija.
Mēs vēlamies, lai bērni savstarpēji ir atvērti un atbalstoši, taču kādu piemēru mēs, pieaugušie, viņiem rādām?
Izglītības likums paredz, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, etniskās piederības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas. Tieši tāda ir iekļaujošās izglītības būtība – īstenot to, ko nosaka likums, to, kas nepieciešams mūsu bērniem, lai pēc iespējas vairāk attīstītu savas spējas, prasmes un zināšanas.