Bērnam, kas cietis no seksuālās vardarbības, teju desmit reizes bija jāstāsta par piedzīvoto (3)

Pārāk ilga izmeklēšana, nepietiekama profesionalitāte, liekas pratināšanas reizes – šie ir daži no Tiesībsarga biroja secinājumiem atzinumā, kas tika sniegts pēc plašas izpētes par to, kā tiek izmeklētas lietas par noziegumiem, kas vērsti pret bērna tikumību un dzimumneaizskaramību.

Īsi pēc tam, kad bērna mammai radās aizdomas par iespējamu pāridarījumu bērnam, viņi devās pie psihologa, kurš gan seksualizētu uzvedību nepamanīja, bet bērns par iespējamo varmāku nebija runājis. Atklājoties jauniem faktiem, pēc pusgada notikušas vairākas sarunas jau ar citu psihologu. Pēc tam policija uzsāka kriminālprocesu.

Zēnu nopratināja, divas dienas vēlāk notika tiesu medicīniskā ekspertīze, pēc mēneša – kompleksā tiesu psihiatriskā un psiholoģiskā ekspertīze, pēc pusotra mēneša – vēl viena nopratināšana.

Taču neviena no nopratināšanām nav ierakstīta. Lai gan likums to prasa darīt. Māte parakstījusi dokumentu par atteikšanos no ieraksta, taču nav zinājusi, kāda tam ir nozīme.

“Saprotiet, es nezināju, kam tur jānotiek, kā tās visas procesuālās darbības… Tagad tikai, es esmu pirmoreiz dzīvē saskārusies ar tādām iestādēm un tādām visādām darbībām.

Un to visu gaitu, ko vajag filmēt un ko nevajag filmēt, un kā tas notiek - nu es nezināju!” saka bērna māte.

Policija un prokuratūra lietu izmeklējusi ātri. Pusgada laikā tā nonākusi tiesā. Bērna tēvam uzrādīta apsūdzība pēc smagākajiem pantiem par seksuālu vardarbību. Lietā ir vairākas epizodes. Apsūdzētais pusgadu pavadījis cietumā, bet vēlāk atbrīvots pret drošības naudu.

Taču trīs mēnešus pēc tiesas sākšanās, apsūdzētā advokāts lūdza nozīmēt vēl vienu komplekso tiesu psihiatrisko un psiholoģisko ekspertīzi bērnam. Pēc advokāta lūguma šajā ekspertīzē bērns jau bija kopā ne vairs ar mammu, bet bāriņtiesas pārstāvi.

Aizstāvības puse uzsver - bērns ir viegli iespaidojams un mammas klātbūtne liek šaubīties par liecībām, tādēļ arī lūgta papildu ekspertīze.

“Tiesa, šo lūgumu pilnīgi dibināti apmierināja. Ceru, ka ekspertīze, kura šobrīd, cik man zināms, ir jau pabeigta un drīz atzinums nokļūs arī tiesā, tad šīs bažas kliedēs vai gluži pretēji. Un esmu pārliecināts, ka tiesa pieņems taisnīgu nolēmumu šajā lietā, lai kāds tas arī nebūtu. Bet katrā ziņā mēs būsim kliedējuši šaubas,” raidījumam saka apsūdzētā advokāts Egons Rusanovs.

Ekspertīze dažādu iemeslu dēļ kavējās un bija jāgaida piecus mēnešus. Starp iepriekšējām izmeklēšanas darbībām un tiesas laikā nozīmēto cietušais bērns jau bija paguvis iziet valsts apmaksātu rehabilitāciju. Un mamma ir sašutusi, ka bērnam atkal jāatgriežas pie pārdzīvotā.

“Smagi, smagi, smagi… Viss tas beidzās ar to, ka viņš bija noraudājies. Bet viņš ir baigais malacis.

Es nezinu, kur var būt tāds spēks deviņgadīgā puišelī. Viņš ir ļoti, ļoti, ļoti stiprs, un es ticu, ka viņš visam tam tiks pāri,” saka mamma.

Tiesas sēdes drīzumā varētu atsākties un tās noliktas līdz vasaras vidum. Nav pārliecības, ka šī procesa laikā kādam atkal neradīsies ideja par vēl kādām izmeklēšanas darbībām ar cietušo bērnu.

Policijai trūkst cilvēku un telpu, izmeklējot vardarbībā cietušu bērnu lietas

Policija un prokuratūra LTV raidījumam “de facto” atteicās sniegt jebkādu informāciju vai komentārus attiecībā uz konkrēto lietu, kurā cietušajam bērnam par notikušo bija jārunā teju desmit reizes. Taču piekrita runāt vispārinātā veidā par labo praksi un esošajām problēmām, izmeklējot vardarbību pret bērniem.

Visi ir vienisprātis, ka bērnam notikušais būtu jāatstāsta pēc iespējas mazāk reižu. Taču dzīvē tā nenotiek.

“Šādai situācijai nevajadzēja izveidoties. Jo, ja mēs runājam par to, kā būtu jābūt, tad vajadzētu būt tā, ka bērnu pratina kriminālprocesa ietvaros, vēlams, ka tas notiek vienu reizi – kvalitatīva iztaujāšana, kas tiek ierakstīta. Un nepieciešamības gadījumā, protams, ekspertīze kriminālprocesa laikā,” atzīst Tiesībsarga Bērnu lietu nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Tiesu psihiatrisko ekspertīžu nodaļā ik gadu veic ap pusotru simtu un vairāk ekspertīžu dažāda veida vardarbībā cietušiem bērniem. Process notiek pēc iespējas saudzējoši bērnam, uzsver eksperts. Pirms sarunas iepazīstas ar nopratināšanas video, ja tāds ir pieejams. Un, ja bērns nevēlas runāt, ar varu netiek spiests.

Reizēm ir nepieciešamas arī atkārtotas vai papildu ekspertīzes, bet salīdzinoši reti.

Aizvien jauna un jauna nepieciešamība bērnam runāt par notikušo var nevis palīdzēt, bet pat traucēt izmeklēšanai, jo palielina iespējas sapiņķerēties pagātnes notikumu atmiņās, atzīst eksperts. Tā kā par dzimumnoziegumiem pret bērniem Krimināllikumā paredzēti bargi sodi, līdz pat mūža ieslodzījumam, tiesā par šādu lietu būs pamatīga cīņa, izmantojot visus paņēmienus.

“Pārsvarā šādus bērnus iesaka pratināt tikai vienu reizi un nav pieļaujama mazu bērnu pratināšana atkārtoti,” par savu pieredzi stāsta Rīgas tiesas apgabala prokurore Baiba Balode. 

Policijā gan atzīst, ka pratināt bērnu pēc iespējas ātrāk un tikai vienu reizi – tas ne vienmēr ir iespējams.

Likums prasa nepilngadīgo nopratināšanu ierakstīt ar skaņu un attēlu, taču tas ne vienmēr notiek. Izrādās, ka aizvien ne visos policijas iecirkņos ir atbilstoši aprīkotas telpas. Tās tiek veidotas atbilstoši piešķirtajam finansējumam un tas nozīmē, ka nav zināms, kad tādas varētu būt visā Latvijā. Šādu lietu izmeklēšanai policijai pietrūkst profesionālu izmeklētāju, ko dienesta pārstāvis nosauc kā būtiskāko problēmu.

Tiesībsarga birojs nesen kā pabeidzis arī plašāku izpēti par to, kā tiek izmeklētas lietas par noziegumiem, kas vērsti pret bērna tikumību un dzimumneaizskaramību.

Apkopotā statistika liecina, ka pēc pantiem par izvarošanu, vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un seksuāla rakstura darbībām ar 16 gadus nesasniegušu bērnu 2019.gadā uzsāktas 89 lietas, 2020.gadā – 74.

Ievērojama daļa vēlāk tiek izbeigta (attiecīgi – 62 lietas 2019.gadā un 68 lietas 2020.gadā). Atsevišķas lietas tiek izmeklētas pat divus gadus un ilgāk.

Lai vardarbībā cietušajiem bērniem nebūtu jāapmeklē viena iestāde pēc otras, izraisot jaunus pārdzīvojumus, šobrīd Labklājības ministrijas paspārnē top Bērna māja. Tajā visi speciālisti satiktos zem viena jumta, lai palīdzētu bērnam un lai izmeklētu noziegumu.

No Bērna mājas izveides tiek gaidīts vēl kas – vienuviet apkopota informācija par vardarbībā cietušajiem bērniem.

Jo patiesībā šobrīd ir ļoti grūti saprast, kāda ir reālā situācija Latvijā. Policijai ir vienas ziņas, nevalstiskajām organizācijām citas, slimnīcām vēl citas, un nav ne jausmas, vai tie ir tie paši gadījumi, kas arī nonākuši līdz policijai, vai ne, un kāpēc kādi gadījumi varbūt nemaz nenonāk līdz izmeklēšanai.