Žurnāls "Punctum" sāk dokumentālo stāstu sēriju #EsArī, kurā aicina seksuālas vardarbības upurus dalīties ar savu pieredzi un atmaskot varmākas. Piedāvājam ieskatam kāda stāsta fragmentu...
#EsArī Nr. 3 (Linda Gabarajeva)
Jaunas sievietes reizēm neprot pieaugušo attiecību valodu, kurā “aiziesim iedzert vīnu” nozīmē “es gribu ar tevi bučoties”.
Lasot #esarī pieredžu stāstus, es izjūtu trauksmi, kuru iepriekš sevī nenojautu. Es ilgi domāju, ka gadījumam, kas notika ar mani, nav lielas nozīmes manā dzīvē. Tomēr ieraugu, ka ir. Mans stāsts ir gan līdzīgs, gan atšķirīgs. Atšķirīgs, jo vīrietis, kurš tajā piedalās, pārtrauca savu rīcību, kad es pateicu “nē”. Līdzīgs, jo mēs bijām līdzīgās profesionālās attiecībās.
Man tikko bija palikuši 18 gadi. Pilsētā, kur es dzīvoju, ieradās stilīgs dzejnieks no Rīgas. [..] Es nevarēju iedomāties, ka šim vīrietim es varētu būt interesanta kā romantiskā vai seksuālā partnere, jo man nekad nav patikuši vecāki vīrieši, un es pieņēmu, ka tas strādā abos virzienos. [..] Es jutos atbildīga par notiekošo, domāju, ka
acīmredzot esmu devusi kādus signālus tam, ka esmu gatava dalīties ne tikai ar savām domām, bet arī ķermeni.
Mēs nepārgulējām, es teicu, ka nevēlos, un viņš teica, ka saprot. Viņš ņēma vērā manu vārdiski izteikto “nē”. Tāpēc es nevēlos publiski nosaukt viņu vārdā. Es nevaru teikt, ka viņš ir varmāka, un tam manā pieredzē nav izšķirošas nozīmes. Tas, kas man ir svarīgākais šajā notikumā, – kāpēc es nepateicu, ka vēlos tikai runāties?
Es jutos viņam parādā: viņš maksāja par vakariņām. Es pieļāvu, ka esmu netīšām devusi apstiprinājumu tam, ka vēlos viņam pieskarties.
Es jutos atbildīga par situāciju, kuras radīšanā es biju piedalījusies, par to, ka nepareizi sapratu vārdus “aiziesim iedzert vīnu”.
Es negribēju viņu piemuļķot, dodot mazāk, nekā apsolīju, lai gan solījumu neizteicu vārdos. Tāpēc es pacietos.
Tā vietā, lai ar vārdiem vai darbiem paustu “nē” brīdī, kurā mēs pirmoreiz bučojāmies, es izlikos, ka manis nav. Es veicu meistarīgu prāta kustību ārā no ķermeņa. Es to biju darījusi jau iepriekš. Vēlāk
es noskaidroju, ka to sauc par derealizāciju. Es vairākus gadus jutos tā, it kā mana dvēsele būtu ārpus manis. Tie ir vārdi, ar kuriem toreiz aprakstīju savu sajūtu.
Un šis prāta un ķermeņa nošķiršanas akts, ļaujot ķermenim vienam tikt galā ar nevēlamo situāciju, iespējams, ir tieši tas, kas prātam-dvēselei lika izlidot. [..]
Es lasu sāpīgos sieviešu stāstus par piedzīvoto vardarbību un domāju – kā man ir paveicies. Mani nekad neviens nav sitis. Mani nekad neviens nav izvarojis. Jo izvarošana ir tikai tad, kad tu pasaki “nē”. Ja tu tikai nodomā “nē”, tā ir tava vaina.
Taču tas ir kļūdains pieņēmums, un tāpēc es izvēlos stāstīt par savu pieredzi.
Tā nebija mana vaina. Kad tas notika pirmoreiz, man bija 13 gadi. Es biju bērns.
Es nevarēju pietiekami stingri pateikt “nē” savam 16 gadus vecajam draugam, kurš mani ilgstoši un uzstājīgi pierunāja nodarboties ar seksu..."
Pilnu stāstu lasi Punctum. Interneta žurnāls Punctum aicina iesūtīt arī citus dokumentālus stāstus par piedzīvoto seksuālo vardarbību. Un aicina ņemt vērā, ka rakstos atspoguļots autores redzējums uz notikušo.