Ekskluzīvi TVNET ⟩ Leiena: Ja uzbruktu kaut kvadrātcentimetram Latvijas, visi sabiedrotie kā viens nāktu palīgā

Sveiki, prezidentes kundze. Runājot par Krievijas agresiju Ukrainā, kādus soļus Eiropas Savienība sper, lai stiprinātu savu drošības un aizsardzības politiku?

Mums ir NATO, kas ir stiprākā militārā alianse pasaulē, un tas ir labi, ka mums ir NATO. Taču uzskatu, ka mums kā eiropiešiem patiešām ir jādara vairāk aizsardzības jomā. Ļoti labi, ka visas dalībvalstis palielina aizsardzības budžetus. Mēs izstrādāsim vajadzību izvērtējumu un identificēsim trūkumus Eiropas aizsardzībā, kas jāaizpilda līdz maija vidum. Svarīgi, lai rīkojamies kā viena savienība, jo pašlaik valda liela fragmentācija. Tas nenāk par labu tam, lai mūsu institūcijas spētu sadarboties savā starpā. Esot misijā, mūsu karavīriem ir jāspēj sadarboties. Kopīgi Eiropas projekti ļauj uzlabot dalībvalstu bruņoto spēku savstarpējo savietojamību, tie nāk par labu mūsu Eiropas rūpnieciskajai bāzei, un tāpēc mēs no Eiropas puses aktīvi strādāsim pie tā, lai tiktu aizpildīti robi un apmierinātas vajadzības Eiropas pieejā aizsardzībai.

Vai tiek apsvērta arī atsevišķu Eiropas drošības spēku izveide, vai arī galvenais uzsvars tiek likts uz koordināciju ar NATO?

Manā skatījumā ir ļoti svarīgi vienam otru papildināt. No savas iepriekšējās pieredzes aizsardzības ministres amatā zinu – katrai dalībvalstij vai sabiedrotajam ir savi bruņotie spēki. Šie spēki tiek piesaistīti, piemēram, NATO misijai vai ES misijai, vai ANO misijai, vai arī kādai brīvprātīgai koalīcijai. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi, lai visi šie bruņotie spēki būtu savstarpēji savietojami un labi koordinēti gan ES, gan NATO līmenī, jo iepriekš nezinām, kādā vidē būs jādarbojas.

Jau tagad varu nosaukt vienu konkrētu jomu, kurā mums ir jādara vairāk. Tas ir viss, kas saistīts ar kiberdrošību. Eiropas Savienībai jābūt daudz skaidrākai nostājai, piemēram, par kiberdrošības pavēlniecību. Zinu, ka mums jādara vairāk.

Kādos veidos dalība Eiropas Savienībā stiprina drošību tādās nelielās valstīs kā Latvija, kas robežojas ar Krieviju?

Pirmkārt, NATO piektais pants ir ļoti konkrēts. Piektais pants nozīmē – ja notiek uzbrukums kaut kvadrātcentimetram Latvijas teritorijas, visi 30 sabiedrotie būs kā viens. Eiropas Savienībai ir tāds pats pants – 42.7. Tas nosaka, ka gadījumā, ja dalībvalstij būs nepieciešama palīdzība, mums jādara viss iespējamais šīs dalībvalsts labā. Ir garantēts pilnīgs mūsu atbalsts un aizsardzība. Manā skatījumā tas ir ļoti būtiski.

Otrs aspekts ir ļoti praktisks, ja tā varu teikt. Eiropas Komisijai ir tā dēvētais Aizsardzības fonds, kas tiek izmantots, lai dalībvalstis mudinātu kopā strādāt pie pētījumiem un iepirkumiem militāro spēju attīstīšanai, un daļu mēs apmaksāsim kā kopīgas Eiropas investīcijas. Tas arī ļauj nodrošināt, ka, piemēram, mazie un vidējie uzņēmumi Latvijā ir ieguvēji, strādājot pie kāda liela Eiropas projekta.

Pārejot pie ES attiecībām ar Ukrainu, jums nesen bija saruna ar Ukrainas prezidentu. Ko viņš prasa no Eiropas Komisijas?

Vispirms viņš, protams, prasa, lai esam ļoti konsekventi attiecībā uz sankcijām.

Ja ir kaut kas, ar ko Putins nebija rēķinājies, tad tā ir vienotība Eiropas Savienībā un ar mūsu draugiem ASV, Lielbritāniju, Kanādu. Arī ar mūsu sankciju ātro pieņemšanu un smagajām sekām.

Tā ir viena lieta – esam atstājuši patiešām stipru negatīvu iespaidu uz Krievijas ekonomiku, lai prezidents Putins vairs nevarētu piepildīt savu kara lādi.

Otra lieta – jebkāda palīdzība, kas Ukrainai nepieciešama. Gan finansiāla – šodien, piektdien, esam novirzījuši vēl 300 miljonus eiro no savas makrofinansiālās palīdzības –, gan arī praktiska, piemēram, Ukrainas elektrotīkls, kas kādreiz bija savienots ar Krievijas elektrotīklu, tagad ir ticis no tā atvienots un pievienots Eiropas Savienības elektrotīklam. Tas notika trešdien, un tas bija liels panākums. Ukrainai tas dod lielu enerģētisko drošību, kam pamatā ir Eiropas Savienības garantijas. Palīdzam arī ar visu, ko varam darīt militāro spēju atbalstam – vestes, ķiveres, ieroči, prettanku raķetes. Visās iespējamajās jomās atbalstām Ukrainu, cik vien tas ir iespējams.

Vai šis atbalsts attiecas arī uz kandidātvalsts statusu?

Šorīt man par šo tematu bija virtuāla konference ar prezidentu Zelenski.

Versaļā dalībvalstu līderi ļoti spēcīgi signalizēja, ka Ukraina ir daļa no mūsu Eiropas ģimenes un ka nākotnes ceļu gribam iet kopā.

Ar prezidentu Zelenski esmu runājusi par to, kā rīkoties tālāk. Fakts, ka viņš iesniedza pieteikumu, iekustināja noteiktu procesu. Eiropadome ir uzdevusi Eiropas Komisijai noformulēt viedokli, kā tas vienmēr šādos gadījumos tiek darīts. Parastā situācijā tas prasītu gadus. Šoreiz tās bija pāris nedēļas. Lai noformulētu tā dēvēto viedokli, parasti valstij ir jāatbild uz milzīgu bukletu, kurā ir 4000 jautājumu.

Ar prezidentu Zelenski apspriedu, kā mēs varētu atbalstīt Ukrainu, lai tā šajā procesā būtu radošāka, un kā mēs varam rast pielāgotu risinājumu. Mēs teicām, ka mums jau šobrīd ir daudz informācijas par Ukrainu, piemēram, tā, ko sniedz dziļais un daudzpusējais Brīvās tirdzniecības līgums. Lai to izdarītu, mums nepieciešami daži mēneši, nevis gadi, lai tādējādi tiešām atbalstītu Ukrainu ceļā uz priekšu.

Vai tas nozīmē, ka uz Ukrainu varētu attiecināt īpašu, paātrinātāku procedūru?

Daudz kas ir atkarīgs no situācijas attīstības. Kā jau teicu, mums jābūt spējīgiem pielāgoties un veikli jāreaģē uz notikumiem. Tikko jau esam pierādījuši, ka esam spējīgi paātrināt procesus un varam atbalstīt Ukrainu tik daudz, cik vien iespējams. Mērķis ir patiešām stāvēt plecu pie pleca.

Vēl viens šobrīd ļoti svarīgs jautājums ir Eiropas Savienības enerģētiskā atkarība no Krievijas. Vai ir kādas aplēses, cik drīzā laikā ES varētu saraut savas saites ar Krievijas energoresursiem?

Mums ir svarīgi atzīt, ka atkarība no Krievijas fosilā kurināmā ir pārāk liela, par to šaubu nav.

Mums no tās jātiek vaļā, un es smagi strādāšu pie šī mērķa sasniegšanas. Mums tas jādara veidā, kas nekaitē mūsu pašu ekonomikai, jo tas ir spēcīgākais instruments, kāds mums pret Krieviju ir. Tādējādi ir trīs lietas, ko mēs varam darīt.

Pirmkārt, dažādot piegādātājus. Mēs sadarbojamies ar draugiem visā pasaulē - un šādu draugu mums ir daudz -, lai panāktu, ka viņi mums piegādā sašķidrināto dabasgāzi, kas aizvietotu Krievijas gāzi. Ar to sokas labi. Ja mēs tiktu atgriezti no Krievijas gāzes jau šodien, šo ziemu mēs izdzīvotu. Šoziem mēs esam neatkarīgi. Tomēr mums jāstrādā nākamo ziemu kontekstā. Tāpēc mēs pielāgojamies līgumu slēgšanai par lielākām sašķidrinātās gāzes piegādēm.

Otrkārt, kas arī ir ļoti svarīgi - apjomīgas investīcijas atjaunojamajos energoresursos. Atjaunojamie resursi iegūstami iekšzemē, tepat uz vietas Eiropas Savienībā, tas palīdz radīt šeit darba vietas, un tie mums nodrošina neatkarību. Stratēģiska investēšana atjaunojamajos energoresursos ir laba ne tikai planētai, bet laba arī mūsu neatkarībai un energodrošībai.

Trešais aspekts ir tāds, kur var palīdzēt ikviens - tā ir enerģijas taupīšana. Jo mazāk enerģijas mēs tērējam, jo lielāka ir mūsu neatkarība no Krievijas fosilā kurināmā. Tāds ir plāns šim gadam – samazināt atkarību no Krievijas gāzes tik ātri, cik vien iespējams. Ja ar to labi veiksies, mēs to šogad varam samazināt par divām trešdaļām.

Gadījumā, ja tiks parakstīts miera līgums starp Ukrainu un Krieviju, vai ES turpinās šo pakāpenisko attiekšanos no importa?

Ja būs miera līgums, mums jāapskata tā noteikumi. Ļoti svarīgi ir tas, lai Ukraina nolemj, ko tā vēlas. Tas man ir vissvarīgākais aspekts šobrīd notiekošo sarunu procesā.

Mēs apzināmies, ka, no mūsu puses raugoties, ja mums izdodas radīt apstākļus, kas ļautu likvidēt atkarību no Krievijas fosilā kurināmā... Patiesībā, ja es raugos uz 27 līderiem, viena lieta ir pilnīgi skaidra –

neviens nevēlas būt vairāk atkarīgs no Krievijas gāzes, naftas vai oglēm, jo Krievija ir pierādījusi, ka tā cenšas izdarīt uz mums spiedienu.

Šādu piegādātāju neviens vairs nevēlas. Lai kas arī notiktu, tas nu ir skaidrs - mēs tiekam vaļā no atkarības no Krievijas fosilā kurināmā. Mēs vēršamies pie citiem piegādātājiem.

Vēl viens aspekts, kas skar Krievijas dezinformāciju un propagandu, kuru mēs šobrīd tik sāpīgi apzināmies Latvijā un Baltijas valstīs - vai ir kādi instrumenti, ko Eiropas Savienība var izmantot, lai radītu vienotu pieeju pret valsts sponsorētiem televīzijas kanāliem vai citiem medijiem, kuri saņēmuši licences darbībai daudzās Eiropas valstīs? Kā mēs esam redzējuši, tie rada milzīgu plaisu sabiedrībā un arī, iespējams, var radīt draudus nacionālajai drošībai.

Jā, ko mēs jau esam paveikuši – esam noteikuši sankcijas “Russia Today” un “Sputnik”, mēs esam viņiem noteikuši sankcijas kā propagandas mašīnai, kas tiek izmantota Kremļa karā pret Ukrainu, un atslēguši viņus no ētera. Tas bija svarīgs solis. Papildu tam ir ļoti svarīgi, ka mēs atspēkojam jebkādu dezinformāciju atkal un atkal, un atkal. Sakām patiesību, rādām, kas notiek. Atspēkojam dezinformāciju skaidrojot, kas ir meli un kas ir dezinformācija.

Divas pieejas - “Russia Today” un “Sputnik” padzīšana un ļoti skaidra pieeja dezinformācijas atspēkošanā.

Attiecībā uz kohēzijas politiku - daudzi projekti, kas tiek finansēti no ES fondiem, šobrīd ir apstājušies vai kļuvuši dārgāki sankciju rezultātā, kas nozīmē, ka tērauds un citi celtniecības materiāli ir kļuvuši grūtāk sagādājami. Piemēram, Latvijas Finanšu ministrija plāno lūgt projektu finansēšanas periodu termiņu pagarinājumu. Vai ir iespēja, ka Eiropas Komisija izrādīs elastību, lai ļautu šiem projektiem tapt īstenotiem?

Tas, protams, ir atkarīgs no katra individuālā gadījuma. Es nevaru sniegt visaptverošu vērtējumu, tomēr mēs Ukrainas kara dēļ jau esam padarījuši elastīgākus iepriekšējā perioda kohēzijas fondus. Mēs ņemam vērā, ka Putina karš lielā mērā traucē dažādus svarīgus procesus, piemēram, piegādes tīklus, mēs to redzam visā ekonomikā. Mēs patiešām varam paļauties viens uz otru, un iespēju robežās mēs šī Putina pret Ukrainu sāktā kara laikā paliksim vienoti. Mēs būsim tik elastīgi un radoši, cik vien iespējams, jo mēs vēlamies uzvarēt.