Mariupolieši par filtrācijas nometnēm: "Nevarat iedomāties, cik briesmīgi apstākļi"

FOTO: Reuters/ScanPix

Iedzīvotāji, kuri cenšas aizbēgt no Mariupoles, nonāk Krievijas karaspēka uzturētās filtrācijas nometnēs, kur dienām un nedēļām ilgi nākas uzturēties bez iespējas pat apmazgāties. Ja krieviem rodas aizdomas, ka aizturētie uztur kontaktus ar Ukrainas militāristiem, amatpersonām vai žurnālistiem, viņus pārved uz pašpasludināto Doneckas "tautas republiku", kur notiekot spīdzināšana un slepkavības, raidorganizācijai BBC stāsta divi pāri, kuri, uzņemoties lielu risku, aizbēga no filtrācijas nometnēm.

Ja neskaita "Azovstal" metalurģijas rūpnīcas pazemes bunkurā patvērušos ukraiņu karavīrus un civiliedzīvotājus, Mariupole atrodas Krievijas karaspēka kontrolē un faktiski ir izolēta no ārpasaules. Informācija par apstākļiem pilsētā pienāk sporādiski - galvenokārt no tiem, kam izdevies izkļūt no pilsētas -, un to nav iespējams pārbaudīt.

Oleksandrs un Olena ir starp nedaudzajiem veiksminiekiem, kuriem pagājušonedēļ izdevās tikt prom no Mariupoles un nokļūt salīdzinoši drošajā Ļvivā, Ukrainas rietumos. Pāris pieredzēja kaujas un vēlāk nonāca vienā no Krievijas spēku izveidotajām filtrācijas nometnēm. 

Mēģinot aizbēgt no Mariupoles, Oleksandrs un Olena kājām mēroja trīs kilometrus garo ceļu no mājām līdz tuvākajam evakuācijas punktam. No turienes viņus aizveda uz bēgļu centru Mikolskā - ciemā uz ziemeļrietumiem no Mariupoles.

"Tā bija kā īsta koncentrācijas nometne," saka 49 gadus vecais Oleksandrs. Ukrainas amatpersonas šos centrus salīdzinājušas ar tiem, kādus Krievija uzturēja Čečenijas kara laikā - tajos ieslodzītie tika brutāli pratināti un nereti pazuda bez vēsts.

Pēc tam, kad Oleksandrs un Olena bija nodevuši savus pirkstu nospiedumus un tikuši safotografēti no visiem rakursiem, Krievijas drošībnieki viņus vairākas stundas pratināja - "kā cietumā", saka Oleksandrs. Baidoties, ka krievu karavīri pārbaudīs telefonus, pāris pirms tam izdzēsa visu, kas bija saistīts ar Ukrainu, tai skaitā savas meitas fotogrāfijas uz Ukrainas karoga fona. Tas bija tālredzīgs solis, jo pratināšanas laikā tika izpētīti saglabātie attēli, kontaktu saraksti un pēdējie zvanītie numuri, meklējot, vai pārim bijusi kāda saziņa ar ukraiņu žurnālistiem, amatpersonām vai militāristiem.

"Ja par kādu bija aizdomas, ka tas varētu būt "ukraiņu nacists"," šo cilvēku aizveda uz Donecku, lai turpinātu izmeklēšanu vai arī nogalinātu," stāsta Oleksandrs, taču BBC norāda, ka raidorganizācijai nav iespēju pārbaudīt šo apgalvojumu. "Tas bija ļoti bīstami un riskanti. Jebkādas mazākās aizdomas, jebkāda pretošanās, un tevi var aizvest uz pagrabu, lai pratinātu un spīdzinātu. Visiem bija bail, ka viņus varētu aizvest uz Donecku."

Kamēr Oleksandrs un Olena vēl tikai gaidīja pratināšanu, vairāki svešinieki piedāvāja viņus aizvest no Mariupoles vēl pirms filtrācijas procesa sākuma. Taču pāris svešiniekiem neuzticējās, baidoties, ka tie varētu būt krievi vai okupācijas spēkiem lojāli cilvēki.

"Mums no viņiem bija bail," norāda Olena.

"Jūs nevarat iedomāties, cik briesmīgi bija apstākļi filtrācijas nometnē," turpina Olena. Gados veci cilvēki gulējuši gaiteņos bez matračiem vai segām, un uz vairākiem tūkstošiem cilvēku bijusi tikai viena tualete un viena izlietne. Strauji esot sākusi izplatīties dizentērija.

"Nebija iespēju nomazgāties," viņa stāsta. "Smaka bija drausmīga." Ziepes un dezinfekcijas līdzeklis esot beidzies otrajā dienā, ko pāris pavadīja filtrācijas nometnē. Drīz pēc tam - arī tualetes papīrs un higiēniskās paketes.

Pēc pratināšanas Oleksandram un Olenai pateica, ka viņiem atļauts doties prom no Mariupoles ar 148. evakuācijas autobusu. Taču turpmākās nedēļas laikā no nometnes bija aizbraukuši tikai 20 evakuācijas autobusi, toties regulāri kursēja transports uz Krievijas teritoriju. Pāris stāsta, ka krievu amatpersonas mēģinājušas viņus piespiest kāpt kādā no šiem autobusiem. Galu galā viņi nolēmuši vērsties pēc palīdzības pie tiem pašiem vīriešiem, kuri sākumā bija piedāvājuši izvest viņus no pilsētas.

"Mums nebija izvēles. Vai nu mēs būtu ar varu deportēti uz Krieviju, vai arī jāriskē ar šiem privātajiem šoferiem," uzsver Olena. Apbraucot Krievijas karaspēka posteņus, viņus aizveda uz Berdjansku - vēl vienu pilsētu, ko okupējusi Krievija. Pāris meklēja veidu, kā nokļūt Ukrainas spēku kontrolētā teritorijā. Pēc trim dienām paveicās - viņi atrada šoferi, kas bija gatavs uzņemties risku, un Oleksandrs un Olena nonāca Zaporižjā, no kurienes ar vilcienu aizbrauca uz Ļvivu. 

"Vienīgais veids, kā izbēgt no filtrācijas nometnēm, ir riskēt un izmantot privātos šoferus," stāsta Oleksandrs. "Laimīgā kārtā to vidū ir labi cilvēki."

Olenksandrs, Olena un viņu meita tuvākajā laikā plāno doties prom no Ļvivas. 

58 gadus vecā Valentīna ar vīru Jevgēniju ieradās Ļvivā tajā pašā dienā, kad Oleksandrs un Olena. Viņu gadījumā filtrācijas process esot bijis neilgs - iespējams, tāpēc, ka abiem ir pāri pusmūžam, turklāt Jevgēnijam ir invaliditāte. Taču gados jauniem cilvēkiem esot klājies daudz sliktāk.

"Filtrācijas nometnes ir kā geto," saka Valentīna. "Krievi sadala cilvēkus grupās. Tiem, kurus tur aizdomās par saistību ar Ukrainas armiju, teritoriālo aizsardzību, žurnālistiem, valdības ierēdņiem, situācija ir ļoti bīstama. Šādus cilvēkus ved uz cietumiem Doneckā, spīdzina viņus."

Valentīna un Jevgēnijs norāda, ka daudzi no filtrācijas nometnēm esot aizsūtīti uz Krieviju. Dažreiz sākumā teikts, ka galamērķis ir Ukrainas kontrolēta teritorija, bet beigu beigās civiliedzīvotāji aizvesti uz Krievijas kontrolē esošu teritoriju.

Līdzīgi kā Oleksandrs un Olena, arī Valentīna un Jevgēnijs aizbēga, pateicoties šoferim. "Kad mēs beidzot [aizbēgām] un ieraudzījām ukraiņu cīnītājus un karogu, kad mēs dzirdējām ukraiņu valodu, visi cilvēki autobusā sāka raudāt," atceras Valentīna. "Nevarējām noticēt, ka palikām dzīvi un beidzot esam tikuši prom no elles."

Dzīve aplenktajā Mariupolē

Pirms nonākšanas nometnē abi pāri vairākas nedēļas dzīvoja aplenkumā. Kamēr Krievijas karaspēks aplenca un bombardēja pilsētu, nedarbojās ūdensapgāde un trūka pārtikas.

Oleksandrs un Olena bija patvērušies pagrabā līdzās restorānam, kas gatavoja vietējiem iedzīvotājiem ēdienu no krājumos esošajiem produktiem. Taču lielākās problēmas bija ar ūdens iegūšanu. Par spīti kaujām, Oleksandrs skrēja pakaļ ūdenim uz tuvējo aku.

"Tas bija ļoti bīstami, jo krievi visu laiku šāva," viņš stāsta. "Mūsu dzīvības izglāba ūdens boilers. Kad pametām pagrabu un mēģinājām evakuēties, mūsu boilerā tikpat kā vairs nebija palicis ūdens."

Valentīna un Jevgēnijs saka, ka pārtikuši no mājās esošajiem konserviem, graudu produktiem un pieticīgajiem kartupeļu krājumiem, ar kuriem dalījušies ar kaimiņiem. Iet uz aku viņi neriskēja, taču bija priecīgi par sniegu, jo no tā varēja iegūt dzeramo ūdeni.

Krievu karavīriem esot bijusi pārtika, un "daži cilvēki, kuri vairs nevarēja izturēt badu, grasījās pieņemt no viņiem ēdienu", stāsta Valentīna. "Bet es nebūtu ņēmusi pārtiku no tiem briesmoņiem. Tad jau labāk nomirt."

Īpaši liels naids Valentīnai ir pret čečenu kaujiniekiem, tā dēvētajiem kadiroviešiem, kuri izvarojot sievietes un bērnus. "Ja šīs meitenes un sievietes pretojās, viņi viņas vienkārši nogalināja," saka Valentīna. "Nespēju noticēt, ka cilvēki var būt tādi lopi. Nekādas cilvēcības, nekādas līdzjūtības."

Valentīna un Jevgēnijs slēpās savas mājas pagrabā, līdz tas tika sapostīts. Jevgēnijam bija smadzeņu satricinājums, kā arī joprojām ir problēmas ar dzirdi. Pāra kaimiņš tika nopietni ievainots.

Mēģinot bēgt no pilsētas, pāris ieraudzīja Krievijas karaspēka atstāto postažu. "Pati savām acīm redzēju melnas, nodegušas, tukšas daudzdzīvokļu mājas, kuras bija pilnībā izpostītas," stāsta Valentīna. "Tur bija milzumdaudz cilvēku līķu. Pilsēta vairs neeksistē. Tikai milzīgas drupu kaudzes. Nekad nebūtu varējusi iedomāties tādu vardarbību."

Uz augšu
Back