Jebkura lēmuma pamatā ir sievietes vēlēšanās vai nevēlēšanās lietot kādu noteiktu kontracepcijas metodi, savukārt ārsts ar savām zināšanām palīdz izvērtēt, vai šāda metode sievietei būtu piemērota. “To, kādu kontracepciju izvēlēties, ietekmē ļoti daudzi faktori.
Kontracepcijas efektivitāte un iespējamās blaknes ir saistītas ar pacientes slimības vēsturi, pašreizējo vispārējās veselības un reproduktīvo orgānu stāvokli, vecumu un ķermeņa masas indeksu, dzemdību un grūtniecību skaitu, mēnešreižu ciklu un norisi, to, vai sieviete smēķē un lieto medikamentus, vai ir problēmas ar sirds-asinsvadu sistēmas darbību, vai gadās migrēnas lēkmes.
Tāpēc tikai tad, kad iegūta visaptveroša informācija, paciente un ārsts kopā var pieņemt izsvērtu lēmumu,” stāsta Dr. Dace Matule.
Tomēr, izvērtējot jebkuru kontracepcijas metodi, jāpatur prātā divi būtiski aspekti. Pirmkārt, tas, cik efektīva ir katra metode – ja sieviete izvēlas nedrošu metodi, viņai jāapzinās, ka var iestāties grūtniecība. Otrkārt, jāsaprot, vai sieviete izvēlēto metodi varēs lietot pareizi, lai tā būtu efektīva. Piemēram, izvēloties hormonālās kontracepcijas tabletes, tās jālieto regulāri katru dienu, kontracepcijas plāksteri jāatceras nomainīt reizi nedēļā u. tml.
Kontracepcijas tabletes – ne tikai kontraceptīvos nolūkos
Dr. Dace Matule savā praksē sastop daudz nedzemdējušu sieviešu, kuras ļoti bieži izvēlas hormonālās kontracepcijas tabletes galvenokārt sāpīgu mēnešreižu atvieglošanai un asiņošanas samazināšanai. Tomēr savi nekontraceptīvie ieguvumi ir jebkurā vecuma grupā, lietojot dažādas metodes – gan hormonālās kontracepcijas tabletes, gan intrauterīno spirāli, maksts riņķi vai hormonālo plāksteri. Regulārs cikls, mazāk sāpīgas mēnešreizes, mazāks diskomforts, kas saistīts ar spontānu menstruālo ciklu – tie ir būtiski ieguvumi sievietes pašsajūtai un dzīves kvalitātei jebkurā vecumā. Turklāt mazāks asins zudums palīdz izvairīties no dzelzs deficīta un līdz ar to skābekļa deficīta svarīgos orgānos.
Daudz nekontraceptīvo ieguvumu ir arī perimenopauzē pirms klimaksa iestāšanās – regulārs menstruālais cikls, prognozējamas asiņošanas, samazināts asins zudums un karstuma viļņi, aizsardzība pret osteoporozi. Hormonālo kontracepciju var lietot perimenopauzē līdz 54–55 gadu vecumam un tad, vadoties pēc pašsajūtas, pāriet uz hormonus aizvietojošu terapiju.
Būtiska ir arī pēcdzemdību kontracepcija sievietēm, kuras ilgstoši baro bērniņu ar krūti un kurām atjaunojas menstruālais cikls, bet nākamo grūtniecību sieviete vēl neplāno.
Kontracepcija nav līgums uz mūžu, bet konkrēta dzīves perioda “apdrošināšana”
“Visām sievietēm un visiem pāriem nav obligāti jālieto hormonālā kontracepcija. Ļoti svarīgs ir partnera faktors. Ja partneris nav pastāvīgs, ir tikai viens noteikums: nav prezervatīva – nav seksa, un hormonālo kontracepciju var pievienot vien papildu drošībai. Ja ir regulārs partneris, tāpat jāņem vērā partnera vecums un veselības stāvoklis, pāra plāni attiecībā uz grūtniecības plānošanu. Katras sievietes gadījums ir individuāls. Jā, vairāk nepamatotu bažu sievietēm saistās tieši ar hormonālo kontracepciju – šķiet, ka noteikti pieaugs svars, noteikti būs depresija, noteikti jāveic hormonu analīze, lai piemeklētu labākās tabletes. Bet tas nebūt nav obligāti, daudz svarīgāks ir sievietes kopējais veselības stāvoklis un reproduktīvo orgānu stāvoklis,” stāsta Dr. Dace Matule.