Kādai ģimenei no Austrālijas izdevās savā dārzā sastapt visai interesantus viesus – četrus milzīgus pitonus, kuri ložņāja pa dārzu, lai atrastu potenciālos pārošanās biedrus.
Ģimenes mājoklī drīz vien ieradās čūsku ķērāju organizācijas pārstāvis Stjuarts Makenzijs. Viņš jau iepriekš bija notvēris divus kaislīgus pitonu “mīlniekus” šajā pašā namā.
Jau četras stundas vēlāk viņam nācās atgriezties, jo dārzā jau bija paguvis iešļūkt vēl viens pitons.
Makenzijs sacīja, ka šāda viesošanās cilvēku mājās gan ir visai reta parādība, tomēr šoreiz pitonu tēviņi bija apņēmīgi centušies atrast mātītes mīlas sakaru veidošanai, sevišķi dzīvnieku aktīvās pārošanās laikā.
Tiesa, konkrētais mājoklis atrodas lietusmežu ielokā, kur ir šo pitonu mājvieta.
Arī trešais pitons, kurš dārzā ieradās vēlāk, bija pitonu tēviņš. Čūsku pārošanās laiks ir agrs pavasaris, un tēviņi var kļūt arī sevišķi agresīvi cīņā par mātītes uzmanību.
Mātītes šajā laikā izdala savdabīgu smaržu, kas pievilina tēviņus, taču bieži vien tajās vietās jau vairs neviena nav – mātīte jau ir aizložņājusi prom ar kādu veicīgāku pielūdzēju.
Tiesa, visi šie pitoni ir izmēros ļoti lieli, un čūsku ķērājam ir vajadzīga īpaša piesardzība un veiklība, lai notvertu ložņātājus, kuri ir patvērušies zem dārza mēbelēm.
Makenzijs atzinās, ka šie ir bijuši izmēros lielākie pitoni, kādi konkrētajā reģionā ir manīti, un pirms tam ir rūpīgi jānovēro to uzvedība un raksturs, lai glābšana nekļūtu bīstama pašam čūsku ķērājam un rāpuli varētu pārvietot atpakaļ uz lietusmežiem.