Sandra Sondore: mani iedvesmo palīdzēt “piecelties no pelniem”…

Egoiste
Sandra Sondore: mani iedvesmo palīdzēt “piecelties no pelniem”…
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: publicitātes

Jau rakstījām, ka, tiekoties Latvijā populārām, spēcīgām sievietēm – līderēm un viņu topošajām audzēknēm, tika atklāta Latvijā pirmā izaugsmes programma jaunietēm "Beat It", kuras mērķis ir motivēt un atbalstīt jaunas sievietes viņu ceļā uz profesionāliem panākumiem. Piedāvājam nelielu interviju ciklu ar projekta mentorēm. Trešā uz "Egoistes" jautājumiem jogas skolotāja, juriste, bijusi divu Valsts prezidentu un ārlietu ministra padomniece Sandra Sondore.

Izaugsmes programmā "Beat It" jaunietēm Sandra vadīja lekciju par garīgo zināšanu un pašizaugsmes nozīmi, kā arī ir mentore madonietei Samantai Gozei, kura vēlas profesionāli attīstīties kā sociālo tīklu satura veidotāja. 

Kāds bija tavs bērnu dienu sapnis? Par ko vēlējies kļūt un kāpēc?

No bērnības ļoti mīlēju dzīvniekus, īpaši zirgus, kas man likās maģiski un pasakaini radījumi. Es ļoti vēlējos ar zirgiem sadraudzēties un iemācīties arī jāt, un vēlējos kļūt par vetārsti.

Sapni iemācīties jāt es sāku piepildīt vien 42 gadu vecumā, jo, kad pusaudzes vecumā stājos Kleistu jāšanas sporta skolā, neizturēju konkursu un netiku uzņemta.

Pirmā darba vieta? Cik liela bija alga un ko par to nopirki?

Mans pirmais oficiālais darbs bija 16 gadu vecumā, kad strādāju par sanitāri Stradiņu slimnīcas Kardioreanimācijas nodaļā. Viegli nebija, jo reanimācijā bija pacienti smagā stāvoklī, kas paši nevarēja gandrīz neko.

Mani vecāki vēlējās, lai eju vecākā brāļa pēdās un kļūstu par ārstu.

Tolaik bija pieejamas tikai budžeta vietas un ļoti stingri iestājeksāmeni, tāpēc priekšrocība bija tiem, kam bija darba pieredze medicīnā. Tomēr gala beigās es izvēlējos citu profesiju, lai arī medicīna ir diezgan klātesoša manā dzīvē vienmēr, jo ģimenē visapkārt ir ārsti. Ja godīgi, es neatceros, cik liela bija alga un kā es to iztērēju.

Foto: publicitātes

Kāpēc tu šobrīd dari to, ko dari?

Tāpēc, ka tas ir mans sirds aicinājums. Es gribu palīdzēt cilvēkiem. Vai tā būtu jurista profesija vai jogas skolotāja, vai tas būtu labs un veselībai vērtīgs inovatīvs produkts, ko ražo mūsu ģimenes uzņēmums – visos gadījumos mani iedvesmo tas, ka varu būt noderīga un izdarīt ko labu citiem.

Tavuprāt, veiksmīgas karjeras noslēpums ir...

Mans viedoklis par to iespējams atšķirsies no tā, ko parasti atbild uz šādu jautājumu.

Nevienai pat ārēji ļoti veiksmīgai karjerai nav nozīmes, ja tā neved uz sava dzīves aicinājuma jēgpilnu īstenošanu un nedara cilvēku patiesi laimīgu.

Kas tev rada iedvesmu sniegties pēc aizvien jauniem izvirzītiem mērķiem?

Iespējams, ka jaunākos gados tā vairāk bija vēlme apliecināt savas spējas, pierādīt pasaulei, ka es varu, ka es kvalificējos vai nebaidos pieņemt izaicinājumus, taču šobrīd

mani iedvesmo, ja varu dalīties ar garīgām zināšanām, dzīves pieredzi, draudzību, cilvēcību, iedrošināt, palīdzēt noticēt saviem spēkiem, palīdzēt “piecelties no pelniem”…

Vai eksistē arī nesasniedzami mērķi?

Domāju, ka nē, ja motivācija nav egocentriska un tikai uz sevi vērsta un ja tie ir mērķi, kas kalpos un palīdzēs citiem, ja tie palīdzēs mums pašiem

kļūt par labākiem cilvēkiem nevis par konkurētspējīgām “haizivīm”.

Kā pati esi tikusi pāri sakāvei vai smagai vilšanās sajūtai? Pastāsti kādu pieredzi...

Tikai pateicoties garīgajām zināšanām un skolnieka pozīcijai – ja spēju pieņemt rūgtu pieredzi kā mācību stundu un saskatīt to labo, vērtīgo, ko tā sniedz. Ja spēju pieņemt, ka šķietamās sakāves brīdī vēl neredzu visu “laukumu” un ilgtermiņā šī pieredze var izrādīties daudz vērtīgāka par kādu neiegūtu uzvaru vai nesasniegtu mērķi.

Noteikti ir bijušas sakāves, kuras mani ilgtermiņā ir pasargājušas, piemēram, no morālas degradācijas vai nespējas pēc tam pieņemt sarežģītus, grūtus, bet ļoti svarīgus un drosmīgus lēmumus, lai izietu no savas tā saucamās komforta zonas.

Kas stiprina ticību saviem spēkiem?

Mīlestība un atbalsts, kas gūti gan garīgā ceļā no Dieva un garīgajiem skolotājiem, līdzgaitniekiem, draugiem, gan no tuviem un mīļiem cilvēkiem. Jo

šajā pasaulē Dievam jau nav citu roku kā mūsējās.

Ja mēs to tiešām saprotam sirds līmenī, tad katru dienu spējam ieraudzīt to atbalstu un mīlestību, kad tik tiešām, Koelju vārdiem runājot, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu.

Foto: publicitātes

Esi emociju vai prāta cilvēks?

Tas ir atkarīgs no situācijas. Es spēju pārslēgties diezgan labi, bet cenšos vienmēr visu darīt ar atvērtu sirdi, kura man ļoti daudz ko saka priekšā ar saprāta (nevis prāta) starpniecību, jo intuīcija ir tieši saprāta funkcija.

Tava miera osta?

Noteikti, kad zirga mugurā esmu dabā – mežs, jūras krasts vai ziedoša pļava, vai pat ziemas putenis… Nav svarīgi, galvenais, lai esam trijatā – Dievs, kura izpausmi var pieredzēt dabas skaistumā, mans zirgs un es.

Vai tici sapņiem?

Kādā nozīmē? Dzīves lielajiem sapņiem, ko gribam īstenot, vai sapņiem, ko redzam, kad guļam miegā? Ticu abiem. Man ir bijuši zīmīgi sapņi, kas piepildās, sapņi, kas brīdina, sapņi, kas sniedz svarīgas atbildes. Un, protams, ir, piemēram, bērnības sapņi, kurus esmu piepildījusi.

Vērtības, kuras tu cilvēkos vērtē visaugstāk?

Labestību, sirsnību, patiesumu, godīgumu, drosmi, pazemību, un, protams, arī labu humora izjūtu.

Tavs dzīves moto vai teiciens, kas vienmēr iedvesmo vai liek saņemties?

“Dievs dod man rāmu garu pieņemt to, ko nespēju ietekmēt, drosmi – ietekmēt to, ko spēju, un gudrību atšķirt vienu no otra.”

Pēdējā labākā grāmata, ko esi izlasījusi un filma, kura izcili sasniedza trauslākās dvēseles stīgas....

Radhanatha Svāmī grāmata “Ceļojums sevī” un filma “The fault in our stars”’.

Ko tu novēlētu jauniešiem, kuri ir ceļā uz savu sapņu piepildījumu!

Mācīties būt brīviem no citu cilvēku uzspiestajiem scenārijiem, īstenot savas dzīves aicinājumu un jēgpilni realizēt katram dotos unikālos un neatkārtojamos talantus, daloties ar citiem ar savām labākajām cilvēciskajām īpašībām un iedvesmojot citus.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu