Nesen sociālajos tīklos sākās karstas diskusijas par bezpajumtniekiem. Gan jau būs maz tādu, kas mūsu skaistajā galvaspilsētā ne reizi nav sastapuši mūsu tā saucamos bomžus. Pie Centrāltirgus, Dailes teātra skvērā, pie Bērnu pasaules un neskaitāmās citās vietās. Pat manā rajonā – ēniņā pie Čiekurkalna tirgus. Visās malās smaidīgi bronzas cilvēki.
Diskusijas sākās, kad vietnē twitter tika publicēts šāds tvīts (lai nenovērstos no pamattēmas, šoreiz bez personālijām): “Vai ir kāds puslīdz legāls veids, kā izskaust bomžus Rīgas centrā? Viņi atklāti kārto savas darīšanas visu cilvēku acu priekšā. Aizņem visus soliņus. Varbūt tās zupas virtuves var pārcelt kaut kur ārpus centra? Kauns saviem ārvalstu draugiem rādīt pilsētu.”
Kamēr daļa interneta lietotāju piekrita, ka šī ir problēma, kurai vajadzētu meklēt risinājumus, citi šajā ierakstā saskatīja teju vai aicinājumu uz bezpajumtnieku genocīdu. Jo, protams, arī uz ielām dzīvojošie ir cilvēki, viņiem ir visas tiesības publiskajā telpā atrasties turpat, kur visiem pārējiem. Izskanēja pat teksts, ka viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā pārējie. Nē nu jā.