Latvijas kopienu stāsti ⟩ Kur divi jaunjelgavieši, tur trīs biedrības

Par Jaunjelgavas stiprajām kopienām runājam “Radu mājā” ar ilggadēju Jaunjelgavas Kultūras centra vadītāju, šobrīd “Kultūras veicināšanas biedrības” aktīvisti Daci Kuršinsku, biedrības valdes priekšsēdētāju Vairu Lejnieci, Jaunjelgavas Kultūras centra jauno vadītāju Sandru Smonu, un, protams, ar “Radu mājas” saimnieku, biedrības “RADI Jaunjelgavā” valdes locekli Eduardu Kaļķi.

Vieta, kur atjaunojas laiks

Šeit nekas daudz nav mainījies no 17. gadsimta, esot teicis Imants Lancmanis. Divas ieliņas, mājas ar skatu uz ielu. Centrālais laukums. Viss ir tepat. “Jā, Jaunjelgavā svarīgās vietas nemainās,” apliecina Dace Kuršinska. “Piemēram, Liepu parkā cara armijai bija deju placis, un arī tagad tur zaļumballes rīko. Pārceltuve – kur bija kādreiz, tur arī tagad tā ir. Tāpat neviens neķeras klāt kapiem. Svecīšu vakaros gaismiņas deg ir ebreju, ir sarkanarmiešu, ir partizānu kapos. Par tām mūža mājām, kurām vēl ir dzimtas, nemaz nerunājot.”

Vieta, kur laiks atjaunojas. Apmet loku kā Daugava un atgriežas tai līkumā, no kura var sākt šodienu ar neskartām dzīvei svarīgākajām lietām. Laiks Jaunjelgavu nebūt nav saudzējis – Pirmā pasaules kara laikā tā nopostīta teju pilnībā, senās fotogrāfijas ataino stalto domes ēku drupu pārklāta laukuma vidū. Otrā pasaules kara laikā no pilsētas pilnībā izslaucīta savulaik plašā un spilgtā ebreju kopiena. Pat 21.gadsimta laikā Jaunjelgava paspējusi pabūt trīs pašvaldību sastāvā. Pie Aizkraukles novada. No 2009. gada līdz 2021. gadam pabijusi lepns novada centrs. Un novadu reformas laikā atkal piedalīta atpakaļ Aizkraules novadam. Pie tam – retai Latvijas pilsētai ir tik daudz vārdu – Sērene, Neištate, Jaunpilsētiņa un Jaunpilsēta, Jelgaviņa un Jaunā Jelgava, pat Jaunā Rīga un Naire. Frīdrihštate. Novgorod Pribaltijskij...

Kur divi jaunjelgavieši, tur trīs biedrības

Biedrība“RADI Jaunjelgavā” ir dzirksteļojošs jaunpienesums pilsētai. “Nav nemaz tik jauns, biedrība dibināta jau 2012.gadā,” saka Eduards. “Un arī pietiekami vēsturisks. Vispirms – mēs visi te esam radi. Mans vectēvs dzīvo Jaunjelgavā. Domājām, ko iesākt ar dzimtas zemi. Mana māte, Kristīne Kalēja, ir biedrības vadītāja un galvenais ideju ģenerators. Sākām ar “Radu tirgu” 2016.gadā, šī iecere arī ir balstīta pilsētas vēsturē, Jaunjelgava taču bijusi tirgoņu pilsēta, kā daudzas Sēlijas mazpilsētas, kurās apmetušies ebreju tautības iedzīvotāji.”

2016.gadā gan tirgošanās tradīcija bija panīkusi. Neviens nav ticējis, ka šeit kāds varētu braukt tirgoties – kas tad pirks? Tomēr “Radu tirgus” savu vietu Latvijas mājražotāju un amatnieku vidū ir pārliecinoši iekarojis. Tad tapusi “Radu māja” – ar darbnīcām, īpašu modes zīmolu “Pārtapis” un šarmantu vidi, kurā jau šovasar tika piedāvātas arī nakšņošanas iespējas.

Pats Eduards papildus aktīvai darbībai biedrībā ir Jaunjelgavas kultūras centra mākslinieciskās daļas vadītājs. Taču vēl pavisam nesen viņš bija Skrīveru, Aizkraukles un Pļaviņu dzelzceļa staciju priekšnieks. Dzelzceļa nozarē Eduards kopumā  nostrādājis teju deviņus gadus, tādēļ nav brīnums, ka šobrīd dzimtas īpašumā top pilnīgi unikāls Jaunjelgavas minidzelzceļš. “Sliedes 18 centimetru platumā, un pa to varēs braukt ar vagoniņu.” Pie tam – tieši biedrība “RADI Jaunjelgavā”, sadarbojoties ar Jaunjelgavas novada pašvaldību, izveidoja Sēlijas šarmantāko tūrisma informācijas centru pilsētas centrālajā laukumā. Šobrīd to savā paspārnē pārņēmusi Aizkraukles novada pašvaldība. Lūk, tik daudz izmaiņu pilsētas vaibstos ieviesusi tikai viena biedrība!

Vajag tikai rakt!

Dace Kuršinska 30 gadus pavadījusi Jaunjelgavas Kultūras centra vadītājas amatā. “Tagad esmu biedrības aktīviste. Gleznojam, pētām vēsturi, pasākumus, visādas akcijas rīkojam,” Dace stāsta.

Par Kultūras veicināšanas biedrības darbiem gan vairāk jāstāsta tās vadītājai Vairai Lejniecei, taču viņa kavējas. Un ienāk ar palielu gleznu klēpi, kas tūlīt jāparāda pārējiem. “Tu vienmēr gleznas staipi līdzi?” Eduards smejas. “Protams, vienmēr taču jaunas nāk klāt, un tās kādam jāparāda!” Vaira nepaliek atbildi parādā. Un taisnība vien viņai ir. Vaira glezniecības valodā ieved gan bērnus, gan pieaugušos. Kultūras veicināšanas biedrībā īpašā “Trešdienu klubiņā” gleznot nāk dāmas. Savukārt Jaunjelgavas mākslas skolā un Seces mākslas skolā tie ir bērni. Vienojošas ir vietas vēsturē un kultūrā balstītas tēmas.

"Trešdienu klubiņš” ir  laidis klajā gleznu un pastkaršu kolekciju "Sēlijas brunči Sēlijas ainavā”, un šodienas klēpī mākslas skolas audzēkņu veikums "Sēlijas saktas Sēlijas ainavā”.

“Patiesībā mēs rokam,” saka Vaira. “Jā, vajag tikai rakt!” Dace piebalso. “Tā mēs atrakām to Hermanovski. Pirmais Latvijas republikas satiksmes un darba ministrs ir dzimis Jaunjelgavā.”

Rakšana šeit notiek dziļumā un plašumā. Jo, lai sāktu stāstu par Teodoru Hermanovski, ir jāaiziet plašumā, ārpus tām divām ieliņām, centrālā pilsētas laukuma un ainaviskā ceļa gar Daugavu. Izrādās, Jaunjelgavai ir vairāki rajoni! Ir Zaļā nora, ir Augšjaunjelgava, ir pilsētas lauku teritorija. Lielpilsēta, ne ko pielikt, ne atņemt.

Lūk, un šajā Jaunjelgavas lauku teritorijā ir dzimis Teodors Hermanovskis – ne tikai valstsvīrs, bet arī atzīts funkcionālisma stila arhitekts un inženieris, pēc viņa projektiem Rīgā uzbūvētas vairāk nekā 100 ēkas. Un Jaunjelgavai vajag vismaz viņa pieminekli.

Kultūras veicināšanas biedrība kopā ar toreizējo novada pašvaldību par to arī gādājušas. “Vai, tas gan bija interesants process, kā viss notikās! Mēs ar domi kopā likāmies virsū Satiksmes ministrijai, Tālis Linkaits tad bija ministrs, ka vajag un vajag to pieminekli. Tik bagāta ministrija, kas viņiem tāds piemineklis! Taču tā nenotika vis. Atbalstīja jau, tomēr visu naudiņu neiedeva. Sākām vākt ziedojumus, uzrunājām visus bijušos satiksmes ministrus, un te bija, ko redzēt – ziedoja pats Linkaits, ziedoja Anatolijs Gorbunovs, Šlesers gan neko neziedoja,” - no Daces garšīgā stāsta ir grūti atrauties. Bet pieminekli savam dižvīram Jaunjelgava ir uzcēlusi, lai vai kā.

🇱🇻Šodien Jaunjelgavā simboliski atgriežas Teodors Hermanovskis - valstsvīrs, kurš iedvesmo mūs turpināt būvēt uzticību Latvijas valstij.⭐️⭐️⭐️
Paldies visiem ziedotājiem un Jaunjelgavas novada domei! 🇱🇻
Jaunjelgavas novads #satiksmesministrija #jaunjelgava pic.twitter.com/ReqMfwRXeL

— Satiksmes ministrija (@Sat_Min) October 23, 2020

Ja viena biedrība nepatīk, dibini nākamo

Divas spēcīgas biedrības, vai Jaunjelgavā vēl kāds tik aktīvi darbojas? “Biedrības tak ir vislabākais, ja nepatīk viena, dibini tik nākošo, tādu, kas tev patiks!” – tas atkal ir Daces komentārs. Ir gan mednieku klubi, gan deju kolektīvu biedrības, arī slavenā pārceltuve "Baltā kaza” reģistrēta kā biedrība. Tomēr tas nebūt nav viss. Pilsētā ir gan vidusskola, gan pašvaldības iestādes, kā jau pilsētai pienākas. Un viena no svarīgākajām ir Kultūras centrs – pašā centrā, kā pieklājas, raugās pāri laukumam uz grezno domes ēku. Un sarunā piedalās tā jaunā vadītāja Sandra Smona.

Sandru var dēvēt par “reemigranti”, viņa dzimtas mājās Daudzeses pagastā atgriezusies pirms diviem gadiem. Jauna, izglītota un apņēmīga. Vēl viens cilvēks, par kuru gribas jautāt: “Kā to visu var paspēt?” Sandra, paralēli dzimtas mājas atjaunošanai un Kultūras centra vadīšanai, studē aprites ekonomiku un sociālo uzņēmējdarbību, ir pieredzējusi projektu vadītāja. “Vēl arī iedibināju kustību “Annas lauku skola”, kur mēs mācām bērnus lauku darbiņiem. Manai meitai Annai ir 12 gadi, viņas vienaudži brauc uz nometnēm, iepazīstas ar lauku dzīvi, saprot, ka piens neizaug veikalā.”

Kāda ir dzīve Jaunjelgavā, Daudzesē? “Ir jāpierod. Jārēķinās ar to, ka nebūs tās infrastruktūras, to pakalpojumu, kas ir pilsētā. Un jāaizmirst par pieņēmumu, ka dzīve laukos ir lētāka! Tev visu laiku ir kaut kas jādara, zāle jāpļauj, sniegs jātīra, pagalms jāsakopj. Taču vide ir tāda, kas motivē darīt. Nav šī pilsētas stresa, kas atņem enerģiju. Celies un dari.”

100. kilometra efekts un izglābtais lūsis

Un cilvēki, kāda ar sabiedrība pilsētiņā? Visi atzīst, ka “simtā kilometra” efekts tomēr esot jūtams. Neformāli vēsturiskais termins gan mazliet jāpaskaidro – padomju gados “nevēlamos elementus” no galvaspilsētas izraidīja, atļaujot apmesties ne tuvāk kā 100 kilometrus no Rīgas. Tai pašā laikā – lai Jaunjelgavas sabiedrību apvienotu, nemaz daudz nevajagot. Un šeit ir vieta kolorītajam stāstam par lūsi, kas kādas privātmājas teritorijā iemaldījies pirms pāris gadiem. Savainotu ķepu, nonīcis un izsalcis. Protams, dzīvnieks jābaro, jāārstē un jāglābj! Te nu sarosījušies visi. Vākti ziedojumi vetārstiem un pārtikai, organizēta aprūpe un uzbarošana. “Mēs pat uz Jēkabpils pašvaldību uzrakstījām, lai ziedo, jo viņiem lūsis ģerbonī! Un ziedoja arī,” Dace smejas. “Sanāca gan ārstiem, gan pārtikai. Kad dzīvnieks bija atkopies, mednieki ielika būrī, vedīs uz mežu, un tur vēl kaudze gaļas bija sadota līdzi, sak, lai piemin Jaunjelgavu ar labu vārdu. Tas lūsis nemaz no būra negribēja ārā līst!”

Kur lūsis, tur jābūt lieliem mežiem. Un Jaunjelgavai tie ir. “Šeit sākas Latvijas lielākais mežu masīvs, kas plešas no Sunākstes līdz Baldonei,” stāsta Eduards. Ikvienam caurbraucējam, tūristam vai viesim pilsētiņa saistās ar Daugavu.

Tomēr izrādās, ka pašiem iedzīvotājiem mežs ir pat svarīgāks par upi. Lielākā daļa uzņēmumu saistīti ar kokapstrādi – ražo taras dēļus, granulas, ir mežistrādes brigādes. “Pie tam – no Jaunjelgavas praktiski neizved apaļkoku, šeit notiek pārstrāde, mežam ir pievienotā vērtība,” Eduards racionāli komentē.

Un kur tad vēl “meža mafija”! O, jā, došanās sēnēs un ogās uz lielajiem meža masīviem šeit cilvēkiem ir svēta lieta, gan prieks, gan ienākumu avots. Esot tādi, kas aizbrauc uz mežu vēl vakarā un tad nakšņo mašīnā, lai pirmie pie tās sēnes tiktu. Ir arī mednieku kolektīvi. Katrā ziņā, Jaunjelgavā dzīvojot, badā nomirt nevarot, par to vienojas visi sarunas dalībnieki.

Jaunjelgavas sargātāji

Tomēr aktīva uzņēmējdarbība netiek atzīta par pilsētas raksturīgāko īpašību. “Šī ir vieta, kur pavadīt klusu nedēļas nogali, apciemot vecmāmiņu.” “Katrs kārtīgs latvietis uz Jāņiem un kapusvētkiem ir mājās.” “Šeit dzīvo māju sargātāji. Pelnītāji ir prom.”

Sargātāji. Šķiet, tieši viņu nopelns ir tas, ka Jaunjelgava nemainīgi saglabā savu šarmu. Par spīti laiku maiņām, šeit vienmēr ir dzīvojusi gana liela daļa sargātāju. Un viņi ir jāsargā, lai vieta var atjaunoties pēc kārtējās laika cilpas.

“Vidusskola mums jāsargā!” Eduards atzīmē. "Tā ir dzīvības dzīsla pilsētā. Un vispār – vairāk cilvēku vajadzētu, protams. Šeit ir tāda sajūta – klusums pirms vētras, viss vēl notiks, viss ir priekšā. Un tam vajadzīgi cilvēki.”

Vaira saka: “Ir vajadzīgs atbalsts tieši pilsētas centra, vēsturisko ēku uzturēšanai un atjaunošanai, līdzīgi kā tas ir Kuldīgā. Skaidrs, ka tas ir dārgi, skaidrs, ka cilvēkiem trūkst naudas. Taču mums ir jāpaceļ tas vilnis, lai sabiedrībā rodas izpratne par vēsturisko vērtību, lai neliek tos plastmasas logus senās koka mājās. Un tad jau pamazām viss notiks, tikai jāsāk. Publiskajā vidē ļoti trūkst informācijas par to, kas mums vispār ir. Par ēkām, par notikumiem. Vispirms jāveic nopietna izpēte, tad var izveidot planšetes, Sabilē ir labs piemērs. Taču iesākumā vajag stāstu. Paskat, kādi Kurzemes pilsētiņu piemēri mums te sabiruši! Jā, Jaunjelgavas gaisotne ir tām līdzīga.”

Sandra atzīmē, ka visas nepieciešamības vislabāk ieraugi tad, ja tās ir personiskas. Piemēram, trūkst izklaides piedāvājuma bērniem, nav iespējams atrast auklīti, un kopējā pilsētas infrastruktūra būtu ļoti uzlabojama.

Sēlijas vizītkarte

“Jaunjelgava ir Sēlijas vizītkarte, tūrisma jomā pavisam noteikti,” Eduardam šis jautājums ir ļoti tuvs. “Šeit taču sākas Sēlija. Mums ir jāspēj parādīt ne tikai savu pilsētu, bet arī pastāstīt par visu vēsturisko zemi. Un tā ir liela atbildība.”

“Mūsu baznīcas svētdienās nav vaļā!” iesaucas Dace, jo šis jautājums ir svarīgs ne tikai tūristiem vien. Jaunjelgava lepojas ar četrām vēsturiskām, labi uzturētām un aktīvām draudzēm bagātām baznīcām. “Tās ir arhitektoniski krāšņas, un ļoti daudzi būtu ieinteresēti redzēt arī iekštelpas. Ko tad mēs rakstām visos tūrisma bukletos, ja to nevar apskatīt? Ja nav pat zīmītes pie durvīm, kam varētu piezvanīt, lai iekļūtu dievnamā?”

Protams, draudzes ir reliģiskas organizācijas, un tās darbojas tam, kam paredzētas, nevis tūristu interesēm. Tomēr, iedarbinot Jaunjelgavas aktīvo sabiedrību, šeit risinājumu varētu atrast.

Sandra ar pieredzējušas projektu speciālistes konkrētību jau pieraksta idejas – dalība “Baznīcu naktīs”, Jaunjelgavas baznīcu ceļvedis, atvērtie dievnami, brīvprātīgo dežūras. Atrisinās.

“Vispār ir svarīgi, lai brīvdienās visa pilsēta ir vaļā! Baznīcas vaļā, Kultūras centrs vaļā, Tūrisma informācijas centrs vaļā, veikali vaļā. Lai ir tā sajūta, ka mēs gaidām viesus, nevis noslēdzamies miegainā klusumā,” saka Eduards. Un viņam taisnība. Viesiem un savējiem atvērta pilsēta piesaista kustībuun varbūt vēl kādus, kuri Jaunjelgavā atrod mājas.

“Pašlaik ir svarīgi, lai baznīcas vaļā,” nosaka Dace. “Tagad ir tik smags laiks. Cilvēki satraukti. Uz kurieni tad lai viņi iet? Ir mums jārunā ar draudzēm.”

Mežs baro. Daugava apskauj. Un sargātāji stāv sardzē. Viņi zina, kad pūralāde slēdzama un slēpjama. Viņi jūt, kad vērtslietas ceļamas gaismā, jo lielā tumsa nupat kļūst pārāk bieza.

***

​Projekta “Dari savu pilsētu labāku!” mērķis ir aicināt sabiedrību uzlabot vidi sev apkārt, piesakot dažāda veida objektus un vietas, kurām nepieciešamas izmaiņas. Idejās vari būt radošs - radi ko jaunu, nomaini vai atjauno esošu objektu, labiekārto vai apzaļumo šo teritoriju. Katrs ir aicināts iesniegt savu projektu "Mežpils" oficiālajā interneta vietnē no 1. oktobra līdz 30. novembrim. Trīs no pieteiktajiem projektiem saņems finansējumu līdz EUR 10 000 vērtībā tā realizēšanai.

Raksts tapis sadarbībā ar “Mežpils alus” un un biedrības "Ūdenszīmes" projektu* "Kopienas izaugsmes katalizators. Empātija".

_____________

*Projektu programmā "NVO fonds" finansiāli atbalsta Sabiedrības Integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem. .