TVNET studijā, raidījumā “Nedēļas fokusā”, viesojas Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas psiholoģe Dace Beināre, Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centra direktors Kaspars Jasinkevičs un Labklājības ministrijas pārstāve Diāna Jakaite, lai runātu par ārpus ģimenes aprūpes jautājumiem un atskatītos uz SOS bērnu ciematu 25. jubilejas konferencē „Dziedējošas mājas – drošs pamats bērna attīstībai. Kādām tām būt?“ pārrunāto.
Paleja pauž gandarījumu par aizvadīto konferenci un norāda, ka lielais apmeklētāju skaits apliecina, ka šis jautājums, ārpusģimenes aprūpes lietas, ir svarīgs un aktuāls. Eksperte arī norāda, ka jāturpina stiprināt sadarbību starp NVO, pašvaldībām un valsti. “Šai sadarbībai ir jābūt gan horizontālā, gan vertikālā līmenī, un ceru, ka šī konference akcentēja lietas, kas būtu paveicamas tuvākajā laikā.”
Runājot par deinstitucionalizācijas projektu, Labklājības ministrijas pārstāve Jakaite norādīja, ka panākta vienota sapratne, proti, bērnu vieta nav institūcijā. “Mums ir izdevies attīstīt audžuģimeņu kustību un ieviest arī audžuģimeņu specializāciju, bet arī tur ir darāmie darbi. Mēs saredzam, ka ir jāattīsta specializācija audžuģimenēm, kas varētu uzņemties rūpes par tiem jauniešiem, kuriem ir uzvedības vai atkarības problēmas un kuru vecāki noteiktu iemeslu dēļ šīs rūpes uz laiku vai pavisam nevar uzņemties.” Eksperte arī piemetināja, ka nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu atbalstu audžuģimenēm - kā finansiālā, tā praktiskā veidā. Lai to paveiktu, ministrija ir iecerējusi turpināt atbalstīt un paplašināt ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra darbību.
Vaicāts par ārpusģimenes izaicinājumiem no pašvaldības skatpunkta, Jasinkevičs norāda: lai gan bērnu skaits institūcijās, salīdzinot ar situāciju pirms desmit gadiem, ir sarucis, taču nepieciešami jauni impulsi, lai sarukums turpinātos. Tāpat būtu jāvienojas par jēdzieniem, piemēram, vai SOS Bērnu ciemats tiek uzskatīts par institūciju vai tomēr ne. Tam piekrīt Ilze Paleja, norādot, ka šobrīd valsts līmenī ir laiks pārskatīt aprūpes formas, lai tās būtu atbilstošas starptautiskiem labākās prakses piemēriem.
Sarunas turpinājumā ministrijas pārstāve norāda, ka šobrīd norit patiešām liels darbs, lai paaugstinātu sociālo darbinieku prasmes un zināšanas darbam ar dažādām iedzīvotāju grupām, un viena no tām ir darbs ar ģimenēm. Tāpat plānā ir metodika darbam ar jauniešiem. “Mums ir ļoti labi darbinieki pašvaldībās, bet prasmes nekad nevar būt par maz. Mēs kā sabiedrība attīstāmies, attīstās cilvēku vēlmes un redzējums. Un tāpēc arī darbiniekiem šīs prasmes visu laiku jāpaaugstina un jāattīsta,” sacīja Jakaite, uzteicot Rīgas pašvaldības darbu šajā jomā. Jasinkevičs arī norāda, ka sociālo darbinieku akūti trūkst - arī galvaspilsētā -, turklāt paveicamie uzdevumi un pienākumi ir patiesi apjomīgi.
Tam piekrīt ministrijas pārstāve, norādot, ka speciālistu trūkumu ietekmē ne tikai slodze, bet arī atalgojuma jautājums. Ministrija plāno pašvaldības attīstīt, piemēram, ģimenes asistentu tīklu, kas savā ziņā atslogotu sociālā darbinieka darbu. “Tas patiesībā ir viens no tādiem nepārtrauktiem darbiem, kuram noslēguma punktu, visticamāk, likt nevarēsim nekad, bet mēs gabaliņu pa gabaliņam attīrām funkcijas, kuras nav jāveic, pieņemsim, sociālajam darbiniekam.”
Pievēršoties lasītāju jautājumiem, raidījuma vadītājs Mārtiņš Daugulis vaicā, kā bērni SOS ciematos uztver atšķirības no bioloģiskajām ģimenēm, piemēram, situāciju, kad SOS mamma paņem slimības lapu. Kā skaidro psiholoģe Beināre, bērni labi izprot šīs atšķirības. “Bērnam nonākot alternatīvā aprūpē, visu uzdevums ir arī uzturēt saiknes ar bērna ģimeni,” piemetina eksperte, norādot, ka saskaņā ar pētījumiem bērnam nepieciešams vismaz viens uzticams pieaugušais, kas viņu novērtē un pieņem, - tad viņam ir visi priekšnoteikumi izaugt labklājība labklājībā.
Runājot par bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, ministres pārstāve norāda, ka šis temats patiešām ir smags, jo šobrīd vairums šādu bērniņu ir institucionālā aprūpē, taču tiek attīstīta arī audžuģimeņu specializācija. Šobrīd šādas audžuģimenes ir 69, un šīm ģimenēm tiek izvirzītas arī atsevišķas prasības, piemēram, vismaz vienam no pieaugušajiem ir jābūt prasmēm un pieredzei aprūpēt šādus bērnus. Nākotnē plānots veidot ģimenisku vidi arī šiem bērniem - tam arī paredzēts finansējums. Tāpat plānots šīs vides veidot nevis kā jaunas institūcijas, bet gan mazas grupiņas, lai bērni maksimāli saņemtu sev nepieciešamo aprūpi individuālā līmenī. Papildinot iepriekš teikto, Jasinkevičs uzteic veiksmīgu pilotprojektu, ko Rīga veido sadarbībā ar Labklājības ministriju: galvaspilsēta ir piešķīrusi dzīvokli, kurā mitinās trīs bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Tādā veidā bērni tiek veiksmīgāk iekļauti sabiedrībā, nekā veidojot jaunu iestādi.
Paleja vērš uzmanību uz vēl vienu aspektu saistībā ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, proti, līdz pat 40% bērnu iestādē tiek ievietoti uz vecāku iesnieguma pamata, un nav nepieciešami padziļināti pētījumi, kāpēc tas tā ir, jo pamatā tam ir atbalsta trūkums ģimenēm. Turklāt jāsaprot, ka šāda iesnieguma rakstīšana absolūti nav viegls solis vecākiem, kuri pie šādas izvēles laika gaitā ir nonākuši.
Atgriežoties pie tēmas par bērniem, kas auguši problemātiskā vidē, ministrijas pārstāve uzsver, ka audžuģimenēm, kas šādus bērnus uzņem, ir jābūt profesionāli sagatavotām, lai bērnam pēc laika nenāktos piemeklēt jaunu audžuģimeni, tādējādi viņu vēl vairāk traumējot. Vienlaikus vajag sniegt atbalstu skolas, kurā šis bērns mācījies, pedagogiem un sociālajiem darbiniekiem, nevis vainot viņus, ka, lūk, viņi nav pratuši ar audzēkni tikt galā.
Sarunas noslēgumā moderators lūdz ekspertus komentēt neseno publisko diskusiju par bērnu ar uzvedības traucējumiem nosūtīšanu mājmācībā. Jasinkevičs norāda, ka rodas sajūta, ka mēs itin bieži ar “vienu risinājumu gribam atrisināt visas problēmas”, un tā tas ir arī šajā gadījumā. Beināre norāda, ka, raugoties no psihologa skatupunkta, jābūt konsekvencēm agresīvai uzvedībai, bet vienlaikus ir arī jāsaprot šādas uzvedības cēloņi. “Viens no aprūpes pakalpojumiem, kura mums akūti trūkst, ir tā saucamās terapeitiskās mājas,” viņa piezīmē. Paleja piemetina, ka organizācijas, kas strādā ar šādiem bērniem, saprot, ka mēs nevaram šos bērnus izslēgt no sabiedrības. “Es saprotu gan vecākus, gan pedagogus, gan skolas vadību - mums ir steidzami jāmeklē risinājumi, un, manuprāt, gan šie likuma grozījumi, gan Valsts kontroles ziņojums veido labu, nobriedušu situāciju, lai šīs problēmas risinātu un tajā ieguldītu resursus.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Nedēļas fokusā" saturu atbild TVNET GRUPA.
