Cilvēks un mežs klimata krīzes ēnā. Nākotnes posts vai mācīšanās no kļūdām?
LVM pārstāvis Aigars Dudelis Foto: Publicitātes attēls
TVNET
Cilvēks un mežs klimata krīzes ēnā. Nākotnes posts vai mācīšanās no kļūdām?
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 4

2022. gada nogalē klimata krīzes sāpīgie jautājumi paliek tikpat sāpīgi kā nu jau visu pēdējo desmit gadu laikā. Fosilā kurināmā izmantošana, atjaunojamās enerģijas iespējas vai ne-iespējas, gigantiski tekstila atkritumu kalni trešās pasaules valstīs, “ātrās modes” patērēšanas spožums un posts, pārtikas atkritumu rašanās, jūras ūdens temperatūras celšanās, ledāju kušana, invazīvo sugu pārcelšanās, arī mežu izciršana un kapitālisms – pāri visam. Tas viss, nemaz vēl neskaitot enerģētikas krīzi Ukrainas kara ietekmē.

TVNET redakcija aicināja uz sarunu mežsaimniecības plānošanas ekspertu Aigaru Dudeli, lai pārrunātu to, kāda ir mūsu mežu situācija klimata pārmaiņu kontekstā. Galu galā pieminējām arī vadošo meža “slikto zēnu” – egļu astoņzobu mizgrauzi, kurš, “pateicoties” silto gaisa masu palēnajai dominēšanai Latvijas platuma grādos, palicis te uz iedzīvi un aukstasinīgi “sola” iznīcināt plašas koku audzes.

Pastāstiet, lūdzu, kā norit jūsu darba ikdiena!

Manos pienākumos ietilpst vadīt Latvijas Valsts mežu (LVM) mežsaimniecības plānošanas nodaļu. Darbs saistīts ar vidēja un ilga termiņa plānošanu.

Mežsaimniecības [procesu] aprite notiek vairākas desmitgades. Par vidējo termiņu mēs uzskatām piecus-desmit gadus. Ilgtermiņam tie ir piecdesmit un vairāk gadi. Mans darbs ietver [organizēt] koksnes ražošanas apjomus, vides plānošanas aktivitātes, normatīvo aktu izstrādi, darbu ar aizsargājamām dabas teritorijām. Tā kā mežiem ir liela loma attiecībās uz klimatu un arī mežu ietekmē klimata pārmaiņas, tad arī ar šīm lietām esmu saistīts.

Foto: publicitātes attēls

Minējāt vidēja un ilga termiņa plānošanu. Vai tas kaut kādā ziņā neapgrūtina ikdienu? Jums būtībā jākļūst par situācijas prognozētāju visai nepārskatāmā nākotnē.

Saprotams, ikgadējā budžeta plānošana notiek tāpat kā jebkurā uzņēmumā, bet mums kā mežsaimniekiem nāk klāt ilgtspējas jautājums.

Mums ir jārīkojas tā, lai mežs ar savu bagātību, tā veltēm – koki, dažādu dzīvnieku sugas, sēnes – paliktu arī nākamajām paaudzēm. Mēs par to varbūt daudz nerunājam, arī šis ilgtspējas jēdziens Latvijā ir diezgan izplūdis, tomēr tā ir mūsu ikdiena.

Valdība šī gada vasarā vienojās atļaut cirst jaunākus kokus, pret ko iebilda vides aizsardzības organizācijas. Kā noprotams no intervijām medijos, jūs šo lēmumu atbalstāt un to skaidrojat ar iespēju mežiem kļūt augstvērtīgākiem. Vai paskaidrosit, lūdzu, kā šī vērtība tad veidosies?

Valdība pieņēma divas būtiskas izmaiņas divos ar mežu apsaimniekošanu saistītos noteikumos.

Pirmkārt, samazināja minimālo mežaudzes caurmēru, pie kura drīkst cirst [koku]. Kailcirti vai galveno cirti.

Otrkārt, noteica, ka tur, kur cērt pēc caurmēra, mežs ir jāatjauno stādot. Šī ir būtiska nianse. Nevis ka dabiski tur kaut kas izaug, bet, ka obligāti ir jāstāda.

Meža īpašniekam tā izvēle ir tāda – ja viņš cērt, es tiešām negribētu teikt – jaunāku mežu, bet “tievāku” mežu, tad viņam noteikti ir jāstāda. Ja raugāmies uz mežaudzi, tad ne vienmēr tā aug [pati]. Īpaši nabadzīgākās augsnēs meža vecums, respektīvi, kritērijs, kad to drīkst cirst, kailcirtei vecumu sasniedz ātrāk nekā caurmēra. Tā ka tas ir atkarīgs no zemes auglības.

Ja runa ir par meža vērtību – tad te mēs runājam par ekonomisko vērtību. To nosaka meža audzēšanas aprites laiks. Arī te runa ir par laika posmu daudzās desmitgadēs.

Mežs tiek izaudzēts līdz pieaugušam caurmēram vai vecumam, tad tiek iestādīts jauns mežs un tas atkal aug. Jo ātrāk šo apriti varam nodrošināt, jo vairāk koksnes saražojam, savukārt, jo vairāk saražo, jo mežs ir vērtīgāks.

Otra nianse ir par stādīšanu. Stādīts mežs ir par aptuveni 20 procentiem vērtīgāks nekā dabiski atjaunots [mežs], jo tas aug ātrāk.

Viens no iebildumiem šim valdības pieņemtajam lēmumam bija šāds – tiek iznīcināti vecāki meži, pazūd daudzu putnu ierastās mājvietas.

Latvijas valstī ir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas – mikroliegumi, aizsargjoslas. Varbūt kļūdos, tieši runājot par visiem Latvijas mežiem, bet, ja raugāmies tieši LVM teritorijās, tad tie ir 27 procenti [no LVM pārziņā esošiem mežiem]. Šādas teritorijas ir paredzētas dažādiem mērķiem, tostarp – dabas daudzveidības saglabāšanai. Tad nu uz šīm platībām caurmērs LVM gadījumā neattiecas.

Mežu apsaimniekošanas normatīvie akti nosaka, ka dažādu dabisko mežu elementu saglabāšana [ir paredzēta]. Jebkurā mežaudzē, kuru cērtam, ir jāsaglabā noteikts skaits ekoloģisko, sauso koku u.tml.

Skaidrs, ka jūs nevarat atbildēt par visu Latvijas mežsaimniecības nozari. Katrs privātais mežsaimnieks pēc būtības var darīt ar savu mežu, ko vēlas. Viens no argumentiem par labu šī lēmuma pieņemšanai – ka tā tiks palielināta šķeldas pieejamība Latvijas uzņēmējiem, nevis to, piemēram, eksportēs. Pasaulē pašlaik norit enerģētiskā krīze, karš Ukrainā ietekmē tirgu un arī kurināmā cenas.

Jūs domājat tieši šķeldu jeb kurināmā koksni?

Jo šķelda ir viens no kurināmās koksnes produktiem. Iedomāsimies mazvērtīgākus alkšņus, tos var saskaldīt malkā. Ir iespēja koksni sasmalcināt. Tā rodas šķelda.

Gan malku, gan šķeldu var izmantot apkurei, te gan katram veidam ir nepieciešama sava krāsns. Šeit es negribētu tēlot ekonomikas ekspertu, bet savi pieņēmumi man ir.

Mans darba mūžs sākās vēl PSRS gados. Brīdī, kad atjaunoja Latvijas valsti, tad es arī pieredzēju brīvā tirgus funkcionēšanu. Zinu arī, ko nozīmē, kad tirgu regulē valsts. Pie kā tas noved – pie preču deficīta, privātās iniciatīvas bremzēšanas un citām negatīvām blaknēm.

Ja raugāmies uz valsts rīcību attiecībā uz to, lai tiktu aizstāts iztrūkums, kas radās no Krievijas gāzes neiepirkšanas, – tad valsts rīkojās pareizi, neiejaucoties šajā tirgū.

Kādēļ šī kurināmā koksne vēl pirms mēneša bija tik dārga?

Iemesls bija pašvaldību katlumāju negatavība ziemai. Mans tēvs un vectēvs mācīja – malku ziemai gādā pavasarī. Mūsdienās tas nav tik vienkārši, bet, ja to attiecinām uz pašvaldībām, kas nodrošina [iedzīvotājiem] apkuri, viena daļa nez kāpēc domāja, ka Krievijas gāze lēta būs mūžīgi. Nonākot šādā situācijā, jārīkojas strauji. To malku vai šķeldu vajag uzreiz. Šie apstākļi radīja nevajadzīgu tirgus ažiotāžu. To, jāsaka, šķeldas piegādātāji nekautrējās izmantot, un cenas auga. Tiklīdz katlumājas būs sagādājušas nepieciešamo [apkures materiāla] apjomu, cenas kritīs. Pirmās pazīmes tam redzam jau šobrīd.

Klimata krīze 2022. gada izskaņā skar pilnīgi visu un visus. Kā, jūsuprāt, ar šo klājas tepat, Latvijā?

Ja vērtējam meža un klimata attiecības, mežs ir nozīmīgs klimata pārmaiņu mazinātājs, un arī tas cieš no negatīvajām klimata pārmaiņām. Tas nenotiek nedēļas vai mēneša laikā, bet krietni ilgākā posmā – 10-20 gadus.

Es piekrītu ANO ģenerālsekretāra paziņojumā paustajam – vai nu mēs kaut ko darām lietas labā, vai visi ejam kolektīvajā pašnāvībā.

Ko var darīt mežsaimnieki? Piedāvāt sabiedrībai apsaimniekot mežu tā, lai nemazinātu oglekļa krātuves, kas mežā jau ir. Gan dzīvie, gan mirušie koki, gan augsne satur daudz oglekļa.

Mūsu spēkos ir šos oglekļa krājumus neatbrīvot. Vēl ir iespēja no atmosfēras piesaistīt vairāk ogļskābās gāzes (CO2), audzējot mežus. CO2 ir pamata gāze, kas izraisa šo siltumnīcefektu.

Jo vairāk to piesaistīsim, jo mazāk CO2 atradīsies atmosfērā. Te gan jāatceras, ka CO2 no atmosfēras var piesaistīt vienīgi augošs, nevis nokaltis koks. Te, protams, ir jārunā arī par tautsaimniecību – pēc iespējas aizstājot fosilos [kurināmā] materiālus.

Ko mežu kopšanas vai uzturēšanas sakarā varam darīt katrs individuāli?

Klimata pārmaiņu izpratnē mežā neko daudz nevar izdarīt.

Neatstāt atkritumus mežā?

Jā, bet sadzīves atkritumi klimatam neko daudz “nepalīdzēs”, kaut, protams, meža piemēslošana – tas ir slikti. Vairāk būtu runa par vides piesārņojumu. Daudzos gadījumos mēs piesārņojam vidi ar nevajadzīgām ķimikālijām un plastmasu.

Kā jūs vērtējat situāciju ar atkritumu daudzumu mežos?

Mēs rūpējamies par to, lai atkritumi nonāk atpūtas vietās pieejamos konteineros.

Precīzu skaitu ar atkritumu tonnām, ko ik gadu izvedam no meža, nepateikšu. Kolēģi saka, ka apjoms būtiski nemazinās. Acīmredzot ir paradumi, kas tik ātri nemainās.

Gandrīz 20 gadi – tas it kā nav mazs laiks pozitīvām pārmaiņām.

Nav mazs. Atkal atsaukšos uz savu jaunības laiku, kad iesaiņojumā pamatā dominēja papīrs, stikls vai skārds.

Materiāli, kas attiecīgā laika periodā sadalās. Sevišķi papīrs.

Pašlaik dominē plastmasa, ko ražo no naftas produktiem. Cilvēki arī vairāk patērē, protams. Var taču uz veikalu paņemt savu somu vai maisiņu, neņemt katram produktam savu plastmasas iepakojumu.

Kas klimata pārmaiņu kontekstā jūs personīgi uztrauc visvairāk?

Tas, ko novērojam jau tagad, – ziemas paliek īsākas un vājākas.

Tas apgrūtina mežizstrādes darbus. Aptuveni puse šo platību ir uz tādām augsnēm, kur, lai varētu pilnvērtīgi strādāt, nepieciešams sals vai sausa vasara. Uz salu mēs tā īsti vairs neceram.

Otrkārt, meža kaitēkļu izplatība, sevišķi runa ir par egļu astoņzobu mizgrauzi. Mežs ilgākā laika posmā vairs “netiek galā”, jau šobrīd redzam plašus postījumus, īpaši tur, kur tos neapkaro.

Treškārt, stipro vēja brāzmu ir vairāk. Tas nozīmē, ka jādomā par audzēm, kas pret šiem vējiem ir noturīgākas. Tādas, kas spēj izturēt vēja brāzmas līdz 25-30 metriem sekundē.

Kā jums šķiet, kāda izskatītos Latvijas mežu aina pēc 20-30 gadiem? Astoņzobu mizgrauzis kļūs par visu koku “karali”?

Tas būs tāds, kādu mēs to veidosim jau šodien. Mums ir grūti kaut ko ietekmēt gada līdz piecu gadu griezumā.

Gribētu ticēt, ka kopumā nekas daudz jau nemainīsies. Vismaz tādas ir mūsu prognozes attiecībā uz mežiem Latvijā. Sugu struktūra nemainīsies. Cik priedes bija, tik būs.

Paredzu, ka varētu vairāk nodalīties tie meži, kas paredzēti dabas aizsardzībai, no tām platībām, kas paredzētas koksnes ražošanai. Pēdējie kļūs nedaudz jaunāki, bet dabas aizsardzības zonās būs daudz vairāk nokaltušas un kritušas koksnes, tautas valodā runājot, tās kļūs nekoptākas.

Mežu platība pašlaik ir viena no vēsturiski lielākajām, raugoties vairāku simtu gadu griezumā.

Senāk bija vairāk lauksaimniecības zemju. Pieļauju, ka mūsdienu cilvēks ir iemācījies saražot pārtiku tā, lai meži nebūtu jāizcērt par labu lauksaimniecībai.

Foto: Latvijas mežu skaistums dažādās attīstības fāzēs

Raksts tapis sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu