O, 31.01.2023.

Mūks un mūķene iemīlas, uzdrīkstas un apprecas

Egoiste
Mūks un mūķene iemīlas, uzdrīkstas un apprecas
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 21
Foto: Facebook

Māsas Mērijas Elizabetes dzīve mainījās mirklī, kad viņa pēc divdesmit četru gadu ilgas un uzticamas kalpošanas Jēzum Lankašīras klosterī pieskārās kāda mūka tērpa piedurknei.

Tobrīd klostera galvenā mūķene māsu Mēriju bija pasaukusi, lai palīdzētu ciemiņa, Oksfordas klostera mūka Roberta uzņemšanā - piedāvājot viesim pusdienas. Tobrīd galveno mūķeni pasauca pie telefona, tāpēc Mērija Elizabete un mūks Roberts telpā palika vienatnē.

"Tā bija pirmā reize, kad biju kopā ar kādu divatā istabā. Mēs sēdējām pie galda, kamēr viņš ēda, un, tā kā galvenā māsa tā arī neatgriezās, man nācās viņu arī pavadīt," BBC intervijā stāsta mūķene Mērija Elizabete.

Māsa Mērija Elizabete bija dzīvojusi dievbijīgu, askētisku un lielākoties klusu mūķenes dzīvi - lielāko daļu savas dienas pavadot lūgšanas telpā vai cellē.

Todien pavadot mūku Robertu uz klostera izeju, viņa nejauši pieskārās viņa piedurknei un šo mirkli atceras vēl tagad. 

"Es sajutu ķīmiju starp mums un biju apmulsusi. Es domāju: ak, vai viņš arī jūt to, ko es?"

Viņa atceras, ka apmēram nedēļu vēlāk viņa saņēma no mūka Roberta ziņu, kurā tika jautāts, vai viņa dotos prom no klostera, lai apprecētos ar viņu.

"Es biju šokēta. Es ikdienā valkāju mūķenes galvassegu, tāpēc viņš neredzēja pat manu matu krāsu. Viņš neko nezināja par mani. Neko par manu audzināšanu. Viņš pat nezināja manu īsto vārdu," viņa atceras.

Pirms iestāšanās senās Romas katoļu baznīcas ordenī 19 gadu vecumā māsu Mariju Elizabeti sauca par Lizu Tinkleri. Pēc svētā solījuma došanas viņa tapa par Mēriju Elizabeti. 

Foto: Facebook

Lai gan viņas vecāki nebija reliģiozi, tantes svētceļojums uz Lurdu sešgadīgajā Lizā kaut ko atmodināja. Pēc ceļojuma viņa lūdza tēvu iekārtot viņas guļamistabā altāri. [..]

Liza pati devās uz Romas katoļu baznīcu un viena pati sēdēja solā, kur viņai arī sirdī radusies nepārvarama mīlestība pret Jaunavu Mariju, Jēzus māti, un galu galā viņa saprata, ka tas ir aicinājums!

Viņa pārliecināja Baskāju karmela māsu ordeņa klosteri par savu aicinājumu. Klosterī dzīve bijusi ļoti noslēgta un režīms stingrs, taču viņa nolēma, ka tieši tādu dzīvi viņa vēlas. [..]

"Kopš tā laika es dzīvoju kā vientuļniece. Mums bija divi pusstundu gari atpūtas brīži dienā, kad varējām sarunāties, citādi cellēs bijām vienas," viņa saka.

Foto: Facebook

Gadu gaitā māsa Mērija Elizabete juta, ka viņas vārdu krājums ir krietni sarucis un viņai vairs nebija par ko runāt ar citām mūķenēm, kuras visas bija vecākas par viņu. Savu māti viņa redzēja tikai četras reizes gadā un caur režģi. [..]

Māsa Mērija Elizabete uzreiz Robertam neatbildēja, jo viņa nezināja, ko iesākt.

Māsa Mērija mūku Robertu bija reiz redzējusi vadām misi tuvējā klosterī un Liza bija klausījusies viņa sprediķos. Lai gan viņa saka, ka toreiz tas viņai nešķita aizraujoši, šoreiz bija noticis kas pavisam cits. 

"Es nezināju, kāda ir sajūta, kad esi iemīlējies. Bet es jutu pārmaiņas sevī, un tas mani biedēja," viņa stāsta.

Māsa Mērija Elizabete galu galā saņēmās drosmi, lai pateiktu galvenajai mūķenei, ka radušās jūtas pret Robertu, taču viņa saņēma nopēlumu un neticību.

Foto: Facebook

"Viņa nevarēja saprast, kā tas varēja notikt, jo mēs visu laiku bijām viņas uzraudzībā. Galvenā mūķene man jautāja, kā es varēju iemīlēties tik īsā brīdī," viņa stāsta.

Māsa Mērija Elizabete bija jau iztēlojusies, kāda būs viņas ģimenes vai bīskapa reakcija, kad viņa aizies. Viņa arī cīnījās ar domu par to, vai viņas attiecības ar Dievu nemainīsies.

"Mūķene beigās palika asa pret mani, tāpēc es ieliku somā bikses, zobu birsti un devos projām - es nekad vairs neatgriezos kā māsa Mērija Elizabete," stāsta Liza.

Roberts bija nosūtījis viņai ziņu, ka plāno vakarā apmeklēt Prestonu. Tā vietā, lai priecātos, Liza vēl vairāk satraucās. 

"Lija lietus. Ejot pa ceļu, man pretī ar spožām gaismām brauca mašīnas, un  vienkārši domāju: "Es varētu to izbeigt," viņa saka, ieminoties par pašnāvību. "Es domāju, ka man vienkārši jāpārtrauc tas viss, lai Roberts varētu turpināt savu dzīvi. Taču es arī prātoju, vai viņš patiešām domāja to nopietni, kad rakstīja par precēšanos."

"Kad viņu ieraudzīju, mana sirds gandrīz apstājās," atceras Roberts. "Patiesībā mani paralizēja bailes, nevis prieks, jo tajā brīdī es zināju, ka man tagad būs jāpastāv par Lizu, kaut neesam vēl gatavi."

Foto: Facebook

"Lizas pieskāriens man visu mainīja. Es nedomāju, ka kādreiz es jutīšos tik traki iemīlējies, jo, kļūstot par mūku vai mūķeni, mums māca, kā tikt galā ar tādām emocijām kā mīlestība," runā Roberts.

Viņš arī skaidro, ka viņa vēstījums Lizai, vaicājot, vai viņi varētu apprecēties, bija cīņa ar viņu pašu.

Dzīves maiņa bija sarežģīta, it īpaši sākumā. Liza atceras mirkli kad abi bija pametuši klostera dzīvi.

"Es paskatījos uz Robertu, viņš bija nomākts un raudāja. Tajā brīdī mēs abi sasniedzām zemāko punktu, un likās, ka mums vajadzētu darīt kā Romeo un Džuljetai - vienkārši izbeigt to," stāsta Liza.

"Tas bija tik grūti, jo abi jutāmies tik vientuļi un izolēti. Tad mēs vienkārši sadevāmies rokās un gājām tam visam cauri," viņa stāsta.

"Visas jūsu reliģiskās dzīves laikā jums ir teikts, ka jūsu sirdij ir jābūt nedalītai un atdotai Dievam. Pēkšņi man šķita, ka mana sirds izplešas, lai turētos pie Roberta, bet es sapratu, ka tā satur arī visu pārējo. Un es to izdarīju. Es nesajutos savādāk attiecībās pret Dievu un tas mani pārliecināja," saka Liza.

Pēcāk Liza atrada darbu apbedīšanas birojā un vēlāk par slimnīcas kapelāni. Lai gan Robertu apbēdināja vēstule no Romas, kurā teikts, ka viņš vairs nav karmelītu ordeņa pārstāvis, Roberts drīz tika uzņemts Anglijas baznīcā.

Abi apprecējās, un tagad viņiem ir kopīga māja Hatonas Rūdbijas ciematā Ziemeļjorkšīrā, kur Roberts ir iecelts par vietējās baznīcas vikāru. 

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu