Zviedrijā Krievija tiek uztverta kā apdraudējums un sarunās ar Turciju par Zviedrijas nodomu iestāties aliansē ir iestājusies neliela pauze, tādu viedokli aģentūrai LETA pauda Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks (LĀI) un kādreizējais Latvijas vēstnieks Zviedrijā Gints Jegermanis.
TVNET jau rakstīja, ka Zviedrijas drošības dienests "Sapo" uzskata, ka Krievija rada nopietnus draudus valsts drošībai. Krievija uzskata Zviedriju par daļu no Eiropas un jau arī par daļu no NATO, lai gan tā vēl nav pievienojusies aizsardzības aliansei, un Krievijas režīms ir gatavs uzņemties lielus riskus, sacīja "Sapo" vadītāja Šarlote von Esene.
Jegermanis atzīmēja, ka von Esene uzsvēra, ka patlaban aizsargāt Zviedrijas demokrātiju ir svarīgāk, nekā jebkad agrāk, bet to izdarīt kļūst aizvien grūtāk. Tāpat tika uzsvērts, ka Krievija ir lielākais drauds Zviedrijai un tā tiek uzskatīta par vienīgo valsti, kas rada militārus draudus Zviedrijai.
Pēc pētnieka paustā, ziņojumā norādīts, ka apdraudējumu Zviedrijai rada arī citas nedemokrātiskas varas. Līdzās Krievijai tika nosaukta Ķīna un arī Irāna, taču vislielākā uzmanība pievērsta Krievijai. "Sapo" klāsta, ka Krievija pat kara laikā nav atslābusi un turpina veikt darbības, kas rada apdraudējumu Zviedrijas drošībai.
"Runa ir par to, ka Krievija veic īpaši pastiprinātu spiegošanu, vāc informāciju par atsevišķiem politiķiem un amatpersonām. Informācija tiek vākta arī par Zviedrijas vispārējo aizsardzību, civilo un militāro industriju, kā arī par tiem zviedriem, kas kritizē Krievijas režīmu," teica Jegermanis.
Viņš skaidroja, ka bažas rada arī Krievijas un arī Ķīnas mēģinājumi iegūt ziņas par tehnoloģijām un iespējām nozagt kādus tehnoloģiskus risinājumus. Pētnieka ieskatā, "Sapo" ziņojums ir loģisks turpinājums tam, kas notiek Zviedrijā - aizvadīto deviņu gadu laikā, pēc Krimas okupācijas un aneksijas, valstī notiek politiskās domāšanas maiņa.
"Krievija diezgan ātri kļuva par galveno sarunu tematu Zviedrijā, kas mudināja zviedrus diskutēt par to, vai iestāties NATO viņiem būtu lietderīgi. Diskusija iestrēga, jo Zviedrijas sociāldemokrātiem, kas bija pie varas kopš 2014.gada, NATO temats un Zviedrijas dalība savā ziņā bija tabu. Lai gan Zviedrijas centriski labējās partijas no 2014.gada aktīvi diskutēja un salīdzinoši neilgā laikā nonāca pie atziņas, ka tas būtu pareizais solis," sacīja kādreizējais Latvijas vēstnieks Zviedrijā, piebilstot, ka tobrīd Zviedrijas sociāldemokrāti un citas kreisi noskaņotās partijas kategoriski iebilda pret Zviedrijas iestāšanos aliansē.
Viņš vērsa uzmanību uz to, ka sociāldemokrāti allaž uzsvēra - atrašanās ārpus aliansēm līdz šim ir labi kalpojos Zviedrijas drošībai. Šādā veidā, neesot kādas alianses dalībniece, Zviedrija raidīja signālus, tai skaitā arī Krievijai, ka uz Zviedriju var paļauties un tā negrib pasliktināt drošību reģionā. Pēc pētnieka domām, tas bija diezgan absurdi, jo lielākā daļa Zviedrijas drošības politikas dokumenti, kas attiecās uz ārpolitiskajām izvēlēm, apliecināja, ka Zviedrija ir ļoti tuvu aliansei un tās domāšanai. Tas viss faktiski paildzināja lēmuma pieņemšanu par iestāšanos NATO.
Jegermanis norādīja, ka tad, kad Krievija uzsāka pilna mēroga karu pret Ukrainu, zināmā mērā Zviedrijas sociāldemokrāti nonāca strupceļā, taču domāšanas maiņa par labu iecerei iestāties aliansē nenotika uzreiz. Toreizējā Zviedrijas premjerministre Magdalēna Andešone pagājušā gada marta sākumā paziņoja, ka spiediens uz Zviedriju par tās iestāšanos NATO destabilizēs Ziemeļeiropas drošību. Martā Zviedrijas politiskā vadība, sociāldemokrāti bija diezgan kategoriski pret iestāšanos NATO.
Pēc pētnieka domām, domāšanas maiņa Zviedrijā lielā mērā notika tāpēc, ka Somijas sabiedrība saprata, ka šajos apstākļos vairs nav jēgas runāt par neitralitāti un atrašanos ārpus NATO. Somi bija pārliecināti, ka steigšus jāmēģina pievienoties NATO. Šai idejai strauji auga Somijas sabiedrības atbalsts. Jegermanis akcentēja, ka Zviedrijā tas notika krietni vēlāk, piemēram, 2021.gada decembrī 31% zviedru atbalstīja valsts iestāšanos NATO, pret to bija 36%, savukārt 2022.gada aprīlī 48% respondentu iestājās par Zviedrijas pievienošanos NATO. Kad sociāldemokrāti paziņoja par vēsturiskās nostājas maiņu, pērn maijā veiktā aptauja liecināja, ka 57% zviedru atbalsta valsts iestāšanos NATO, bet 22% respondentu bija pret to.
"Zviedrijā šis jautājums vienmēr ir bijis krietni sarežģītāks. Sabiedrība nav bijusi tik nosvērta. Ja Krievija nebūtu uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, mēs vēl gadus "muļļātos"". Zviedru politiskā vadība nespētu citādāk nonāk pie atziņas. Kopš pagājušā gada vasaras Zviedrijas aizsardzības ministrija un valsts aizsardzības spēki uzsvēra, ka situācija ir mainījusies un jāsper soļi, lai iestātos NATO," teica pētnieks.
Jegermanis arīdzan uzsvēra, ka Zviedrija un Somija saskārās ar negaidītu pavērsienu, jo Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans pagājušā gada maijā paziņoja, ka nevar atbalstīt Zviedrijas un Somijas dalību NATO. Erdogans minēja vairākus faktorus, no kuriem būtiskākais bija tas, ka abās valstīs ir izteikts atbalsts organizācijām, kuras Turcija uzskata par teroristiskām. Tas, savukārt, noslēdzās ar trīspusēju vienošanos, ko parakstīja NATO samitā Madridē, bet Turija joprojām uzstājīgi izvirza dažādas prasības Zviedrijai un Somijai, kuras tām ir diezgan grūti pieņemamas, piemēram, par savu pilsoņu izdošanu Turcijai.
"Jāatzīst, ka Turcijai ir daļēja taisnība. Zviedrija ir viena no atvērtākajām valstīm Eiropā, kur atļautas lietas, kas citviet Eiropā sen jau ir apšaubītas un nav iespējamas, līdz ar to Turcija izdarīja lielu spiedienu. Tas ir novedis pie tā, ka gan Zviedrija, gan Somija vai nu jau ir mainījuši, vai grasās mainīt atsevišķus likumus, kas pastiprina valstu regulējumus, lai novērstu terorismu un ierobežotu atbalstu organizācijām, kuras varētu būt saistītas ar terorismu," sacīja LĀI pētnieks.
Viņš uzsvēra, ka Krievijas draudi Zviedrijai nemazināsies un ar to ir jārēķinās un jāgatavojas. Eksperta ieskatā, "Sapo" ziņojums nekādā veidā neietekmēs Zviedrijas iestāšanās procesu NATO. Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons nesen paziņoja, ka sarunas starp Turciju un Zviedriju varētu atsākties marta vidū. Jegermanis akcentēja, ka Zviedrija ir prezidējošā valsts ES, kas pēc traģiskajām zemestrīcēm Turcijā un Sīrijā sniegusi ievērojamu atbalstu, koordinējot atbalsta sniegšanu. Turcijas puse Zviedrijā rīkoja pieņemšanu, pateicoties Zviedrijas amatpersonām par palīdzību valstij sarežģītos apstākļos. Izskanēja jauna nots, kas liek domāt, ka vasaras sākumā, pēc vēlēšanām Turcijā, jautājums varētu iegūt jaunu dinamiku.
"Politiskais dialogs turpinās. Patlaban mēs nevaram paredzēt, vai būs kādi jauni sarežģījumi. Provokatīvā situācija, kad pie Turcijas vēstniecības Stokholmā un Kopenhāgenā tika dedzināts Korāns, radīja jaunus izaicinājumus. Akcija izraisīja lielu sašutumu daudzās valstīs un pie Zviedrijas vēstniecībām notika demonstrācijas, dedzināja Zviedrijas karogu. Pirms dažām nedēļām "Sapo" atzina, ka Zviedrijā pašā ir pieauguši draudi un iespējamas provokācijas, jauni apdraudējumi provokatīvo darbību dēļ," sacīja eksperts.
Pētnieks uzsvēra, ka cilvēki, kuri grib radīt jaunus sarežģījumus, "nesnauž". Viņa ieskatā, Zviedrija ir sarežģītā situācijā, jo aizvadīto gadu laikā ir pieaugusi noziedzība. Cīņa pret noziedzību aizvadītajās vēlēšanās bija viens no svarīgākajiem Zviedrijas iekšpolitikas jautājumiem. Jegermanis aicināja atcerēties, ka Zviedrija ir demokrātiska valsts ar stiprām tradīcijām vārda un izteiksmes brīvībā. Patlaban Zviedrijai nākas domāt, vai nav nepieciešams radīt jaunus regulējumus, kas ierobežo dažāda veida provokācijas, kas var izraisīt neparedzamas sekas, aizvainot citas etniskās grupas, ticības pārstāvjus. Pētnieks uzsvēra, ka diskusija par to ir diezgan spraiga.
Taujāts, vai drošības provokācijas Zviedrijā varētu notikt ar Turcijas ziņu, kas tomēr uztur attiecības ar Krieviju, Jegermanis atbildēja noraidoši. Viņš skaidroja, ka Turcija nekādā veidā nav ieinteresēta provokāciju izraisīšanā, jo tas destabilizēs arī pašu Turciju. Valsts gadu desmitiem ir sarežģītās attiecībās gan ar kurdu minoritāti pašā Turcijā, gan ar dažādām kurdu organizācijām ārpus Turcijas. Pētnieka ieskatā, turki noteikti nebūtu tie, kas gribētu šāda veida provokācijas Zviedrijā, bet tas nemaina to, ka Krievija noteikti ir tajā ieinteresēta.
LĀI pētnieks sacīja, ka gadu gadiem varēja vērot un par to rakstīts arī "Sapo" izplatītajā ziņojumā, ka ir bijušas un ir gaidāmas jaunas Krievijas ietekmes operācijas Zviedrijā. Tāpat ir iespējami kiberuzbrukumi. Krievija allaž tiecas izmantot šķeļošus jautājumus daudzās Eiropas valstīs, kas var izraisīt dažādas asas reakcijas. Nereti Krievija arī veicina šādas diskusijas, jo īpaši aizvadīto gadu laikā. Sociālo mediju laikmetā Krievija neslinko un mēģina piedalīties sabiedrības diskusijās, pamudinot paust radikālus viedokļus. Jegermanis uzsvēra, ka Krievijas intereses ir acīmredzamas, arī tad, ja nevar pierādīt, ja Krievija tam visam ir stāvējusi klāt.