50 gadus ilgā Latvijas atrašanās PSRS ir vēstures periods, ap kuru lauzts ne mazums šķēpu. Okupācija - neapšaubāms un briesmīgs Latvijas vēstures fakts. Tomēr tas netraucē daļai sabiedrības gremdēties nostalģiskās atmiņās par padomju laiku, jebkurā strīdā par Latvijas ekonomiku atgādināt “vareno padomju rūpniecību” un norādīt, ka arī padomju periodā Latvijā notika Dziesmu svētki.
Vai Latvijai bija ekonomiskā izaugsme, vai tomēr bez PSRS viss būtu labāk? Vai latviešus PSRS apspieda, vai deva iespēju attīstīt savu kultūru? Vai ir iederīgi salīdzināt latviešu stāvokli padomju varas laikā ar krievvalodīgo stāvokli mūsdienu Latvijā? Turpinām pētīt jautājumus, atbildes uz kuriem Latvijas sabiedrībā var dēvēt par diametrāli pretējām.
Saskaņā ar Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas vietnē pieejamo informāciju, vārda “okupācija” juridisko nozīmi nosaka trīs dokumenti:
Okupācija - citas valsts teritorijas sagrābšana ar bruņotu spēku. No aneksijas tā atšķiras ar to, ka tā ir teritorijas aizņemšana periodā, kura laikā okupētā teritorija de jure netiek uzskatīta par agresorvalsts sastāvdaļu.
Tieši tāpēc ar Baltijas valstīm notikušais periodā no 1940. līdz 1991. gadam tiek uzskatīts pat okupāciju, nevis aneksiju. Ārpus “Austrumu bloka” Baltijas valstu aneksiju de jure atzina tikai astoņas valstis:
Lielākā daļa pasaules valstu, ieskaitot arī PSRS sabiedrotos, piemēram, Ķīnu, de jure to uzskatīja par okupāciju, kaut arī de facto atzina, ka Baltijas valstis ir PSRS sastāvdaļa. Savukārt ASV, Vatikāns un Īrija to neatzina pat de facto.
Krievija joprojām turpina uzstāt, ka Baltijas valstu pievienošana PSRS no tā laika skatu punkta “bija likumīga, jo Latvija, Lietuva un Igaunija pārkāpa 1939.gadā parakstītās vienošanās”.
Tomēr Molotova-Rībentropa pakts uzskatāmi apliecina, ka Baltijas sagrābšanu PSRS plānoja vēl pirms šiem līgumiem. Tāpēc ne par kādu likumību šeit nevar būt nekādas runas.
Tomēr pēc atkārtotās okupācijas un Staļina laiku represijām iestājās salīdzinoši mierīgi laiki. Tieši šos laikos arī reizēm pieņemts atcerēties ar nostalģiju: “Visi draudzējās, latviešu kultūru un identitāti neviens negrāva, neviens nestrīdējās. Bet rūpniecība kāda bija! Mājas cēla, tiltus.”
“Ir cita vara, kura vai nu atļauj vai neatļauj. Ja kāds cilvēks apgalvo, ka “latviešiem viss bija atļauts”, tad tas jau apstiprina okupācijas faktu.”
Valdis Klišāns, vēsturnieks
Video: Latvijas viedokļu līderi par padomju un mūsdienu Latviju
PSRS vārdos skaļi sludināja, ka viena no valsts vērtībām ir multikulturālisms. PSRS tautu daudzveidība tika uzsvērta vismaz visādās starpkultūru parādēs un svētkos. Bet darbos?
“Tas, protams, ir mīts, ka latviešu valoda bija aizliegta. Latviešu valodā runāja cilvēki, iznāca avīzes un grāmatas - milzīgās tirāžās, starp citu, ja salīdzinām ar mūsdienām.”
Valdis Klišāns, vēsturnieks
Kā norāda vēsturnieks Valdis Klišāns, ierasta tirāža grāmatai latviešu valodā padomju laikos bija 50 000 līdz 80 000 eksemplāru. Mūsdienās pat 2000 eksemplāru tirāža tiek uzskatīta par veiksmīgu.
Kā izteicies grāmatu kolekcionārs Valters Dakša, no 1945. līdz 1988. gadam latviešu valodā izdoti apmēram 80 000 grāmatu nosaukumu. Atsevišķu grāmatu tirāžas varēja sasniegt pat 150 000 eksemplāru.
Jautājums, protams, ir par to, kāda tieši literatūra tika izdota. Nav noslēpums, ka PSRS pastāvēja cenzūra, kas lielā mērā noteica, kurus autorus drīkst publicēt un kurus nedrīkst.
Starp milzīgajām padomju laika tirāžām nevarēja atrast grāmata, ko sarakstījuši tādi autori kā Edvarts Virza, Leonīds Breikšs vai Aleksandrs Grīns. Papildus tam aizliegums varēja skart arī latviešu autoru atsevišķus darbus – tas attiecās pat uz plaši pazīstamiem autoriem, kā Rainis un Aspazija.
No otras puses, starp šīm grāmatām latviešu valodā masveidā tika izdoti arī dažādi padomju politiskie darbi, piemēram, Ļeņina Kopoti raksti vai Leonīda Brežņeva memuāri. Tas nozīmē, ka ir diezgan sarežģīti precīzi novērtēt latviešu kultūras īpatsvaru visā izdotās literatūras daudzumā.
Ir svarīgi arī ņemt vērā, ka milzu tirāža obligāti nenozīmē, ka šīs grāmatas arī masveidā lasīja. Rakstnieks Aivars Kļavis paudis viedokli, ka padomju laikā grāmatas pirka tāpēc, ka pirka visu. Tikmēr vēsturnieks Kaspars Zellis atceras, ka grāmatas Padomju Savienībā nereti tika uzskatītas par greznības priekšmetu.
Vēsturnieks Zellis pauž viedokli, ka Staļina laikos latviešu kultūra tiešām atradās zem spiediena. “Masu kultūra piedzīvoja sovjetizāciju,” viņš norāda.
Pēc “Hruščova atkušņa” sākuma daudzi latviešu sabiedriskie darbinieki iznāca no ēnas. Tika atvērti muzeji (piemēram, Rūdolfa Blaumaņa muzejs), tika atkārtoti izdoti nozīmīgi vietējo autoru darbi. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa darbi, lai arī viņš 1944.gadā emigrēja uz Vāciju.
“Es piecdesmito gadu beigu notikumus varētu zināmā mērā nodēvēt par nelielu latviešu nacionālo atmodu.”
Kaspars Zellis, vēsturnieks
Tajā laikā, ka skaidro Zellis, patveršanās kultūrā bija bēgšana no padomju realitātes. Tomēr tos ceļus, pa kādiem varēja attīstīties padomju kultūra, tiešā veidā ierobežoja padomju vara.
PSRS aizstāvju bieži izmantots arguments – Dziesmu un deju svētki bija atļauti un tie notika reizi piecos gados. Tiešām, šie svētki bija, tomēr viss nav tik vienkārši.
“Dziesmu un deju svētku repertuārs, nosacīti runājot, tika iedalīts divās daļās. Viena daļa bija ideoloģiskā, kur noteiktam skaitam dziesmu obligāti vajadzēja būt krievu valodā. Otra daļa, nosacīti runājot, bija latviešu koru klasiskais repertuārs, bet ar tendenci to ierobežot,” atceras Klišāns.
Lūk, piemēram, reportāža par Dziesmu un deju svētkiem 1973.gadā.
Vienīgā parādītā dziesma - “Leņinam”. Autori - divi latviešu kultūras pīlāri, Imants Kalniņš un Imants Ziedonis.
“Kultūra okupācijas režīmam ir ļoti nepieciešama, lai, piemēram, manipulētu ar sabiedrību, parādot, ka šis režīms ir draudzīgs.”
Kaspars Zellis, vēsturnieks
Pat kādreizējais Latvijas PSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, kura atmiņas par padomju laiku bijušas ļoti pozitīvas, ir atzinis, ka cenzūra bija. Tiesa, vēlāk viņš mēģināja skaidrot, ka to varēja radoši apiet, piemēram, Rīgā tika iestudēta aizliegta Aleksandra Vampilova luga. Tomēr tas jau ir cits jautājums. Faktiski Latvijas kultūra tiešā veidā bija atkarīga no tā, ko tai atļāva vai neatļāva oficiālā Maskava.
“Ja visi latvieši būtu atteikušies strādāt padomju okupācijas apstākļos, tad latviešu kultūra ātri vien aizietu pa pieskari. Tādos apstākļos bija nepieciešama kaut kāda lojalitāte, lai uzturētu dzīvību latviešu kultūrā,” reiz teicis mākslu doktors Arnolds Klotiņš.
Latvijas kultūra padomju okupācijas laikā attīstījās diezgan veiksmīgi, tomēr šī attīstība bija iespējama vien stingri noteiktos rāmjos.
Vēl viens arguments, ko bieži izmanto cilvēki, kas mīl salīdzināt okupācijas perioda Latviju un brīvo Latviju: “Kāpēc padomju laikos varēja mācīties latviski, bet Latvijā mācīties krieviski aizliedz?”
“Es domāju, ka šis jautājums, salīdzinājums, kā tagad dzīvo krievi un kā latvieši dzīvoja padomju laikos, - tā vienkārši ir loģikas kļūda. Gluži vienkārši nav pareizi salīdzināt šādas lietas.”
Inga Spriņģe,“Re:Baltica” pētnieciskā žurnāliste
Padomju Latvijā tiešām bija iespējams mācīties latviešu valodā, gan skolā, gan arī universitātē, tiesa, ne visās programmās.
“Latviešu skolās bija 11 klases, bet krievvalodīgajās - 10. Augstskolās mācības notika divās plūsmās, lai gan, piemēram, vēstures un filozofijas fakultātē krievvalodīgā plūsma bija tikai vakara plūsma,” atceras Valdis Klišāns.
Savukārt gandrīz visas tehniskās specialitātes faktiski tika pasniegtas krievu valodā. Kā norāda Klišāns, tas notika tāpēc, ka visa profesionālā literatūra tika izdota tikai krievu valodā.
Kaspars Zellis piebilst, ka studēt bez krievu valodas zināšanām nebija iespējams.
“Bez krievu valodas bija neiespējami iegūt augstāko izglītību, jo liela daļa mācību materiālu bija krieviski. Papildus tam disertācijas varēja nodot tikai krievu valodā, latviešu valoda nebija pieļaujama. Tāpēc Padomju Latvijā bez krievu valodas dzīvot faktiski nebija iespējams,” viņš uzsver.
Neskaitot valodu, būtisks aspekts bija arī pašas izglītības saturs.
“Ideoloģiskais uzstādījums bija tāds, ka vēstures stundās vajadzēja mācīt, ka latvieši bez “varenās krievu tautas” neko nav sasnieguši.”
Kaspars Zellis, vēsturnieks
Viņš norāda, ka vairāki neatkarīgi eksperti vienlaicīgi ir secinājuši: ja nebūtu notikusi Trešā atmoda, latviešu nācijas valstiskums tiktu vienkārši pazaudēts, lielā mērā tāpēc, ka ideoloģiski iekrāsota izglītība rāva saites starp paaudzēm.
Bieži var dzirdēt viedokli, ka PSRS “palīdzēja ekonomiski izaugt Baltijas valstīm, kuras visu labo izniekoja pēc neatkarības atjaunošanas”. Īpaši bieži šis arguments tiek minēts liela daudzuma rūpniecības uzņēmumu slēgšanas kontekstā.
Mēs nevaram droši zināt, kas būtu noticis ar Latvijas ekonomiku, ja pēc 1945.gada tā būtu atguvusi neatkarību.
Tomēr eksistē netiešie rādītāji, kas var novērtēt, vai tiešām PSRS deva Latvijai spēcīgu ekonomisko uzrāvienu.
Makroekonomiskās statistikas speciālists Jānis Kalniņš un Ekonomikas ministrijas eksperte Gunta Piņķe 2011.gadā publicēja pētījumu, kurā tika mēģināts aplēst, kā Latvijas ekonomika būtu attīstījusies bez PSRS.
Viņi uzsver, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, salīdzinājumā ar analoģisku rādītāju Somijā, padomju okupācijas laikā samazinājās no 95% 1935.gadā (vēl neatkarīga Latvija) līdz 45% 1975.gadā, saglabājoties šādā līmenī līdz pat neatkarības atjaunošanai.
Protams, metodoloģija, ar kuras palīdzību tika aprēķināts Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju padomju laikos, rada jautājumus, tāpēc ka aprēķiniem izmantotas netiešas metodes.
Tomēr pat pēc vispārpieejamiem datiem redzams, cik ļoti strauji Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju palielinājās pēc neatkarības atjaunošanas. Ja atkal salīdzinām ar Somijas IKP uz vienu iedzīvotāju, iegūstam šādus rādītājus:
Ziemeļeiropas un Baltijas valstu pētījumu centra direktors Juris Prikulis savā rakstā atzīst, ka PSRS vēlāk par citām valstīm sāka pāreju uz postindustriālo ekonomiku, kas izraisīja visu PSRS republiku atpalicību no Eiropas valstīm.
Ar to arī skaidrojams iemesls, kāpēc Latvija un pārējās Baltijas valstis pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas piedzīvoju smagu ekonomikas lejupslīdi.
Salīdzināt padomju un Rietumu ekonomiku efektivitāti iespējams ar konkrēta piemēra palīdzību.
Vācija 1945.gadā tika sadalīta divās daļās, kuras 1949.gadā transformējās divās atsevišķās valstīs - Vācijas Federatīvā Republika (VFR jeb Rietumvācija) un Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR jeb Austrumvācija). Divas viena veseluma daļas, kas atkal kļuva par vienu veselumu 1990.gadā. Viens kopīgs sākumpunkts, viena atšķirība - VFR attīstījās kapitālismā un ar rietumvalstu atbalstu, bet VDR - sociālismā un ar Austrumu bloka atbalstu.
Vācijas atkalapvienošanās brīdī Austrumvācija no Rietumvācijas nopietni atpalika teju visos ekonomiskajos rādītājos.
Piemēram, izmantojamais ienākums (ienākumi, kas mājsaimniecībai paliek pēc nodokļu nomaksas) vidējai VDR mājsaimniecībai bija vien 61% apmērā no izmantojamā ienākuma vidējā VFR mājsaimniecībā.
Šī atšķirība ir jūtama arī mūsdienās - tagad Austrumvācijas mājsaimniecību izmantojamie ienākumi atbilst 86% no Rietumvācijas rādītāja.
Pētījumi apliecina, ka atšķirība starp divām Vācijām joprojām ir pamanāma. 2021.gadā publiskotā ziņojumā teikts, ka Austrumvācija ekonomiski sasniegusi vien 77,9% no Rietumvācijas rādītāja.
***
Vēsturei nav subjunktīvas noskaņas. Nav ne mazākā priekštata par to, kāda būtu mūsdienu Latvija, ja 1940.gadā padomju karaspēks neieietu tās teritorijā.
Tomēr fakts paliek fakts – Latvijai uz 50 gadiem tika atņemtas tiesības uz pašnoteikšanos un tiesības pašai lemt savu likteni.
“Priecāties par to, cik labi viss bija PSRS, – tas ir pilnīgs absurds. Arī cietumā ir tādi, kuriem viss ir labi. PSRS, manā izpratnē, bija milzīgs cietums, kura uzraugs vai nu atļauj, vai neatļauj. Tāpēc tagad sajūsmināties par to, cik draudzīgi mēs dzīvojām, ir pilnīgi nevietā,” pārliecināts ir Valdis Klišāns.
“Par noteiktām lietām domāja, un tās tika piegādātas. Tomēr daudz kā nebija, tostarp nebija iespējas attīstīt pašiem savu valsti! Tāpēc, ka mēs nenoteicām dzīvi savā valstī.”
Frederiks Ozols - Rīgas Tehniskās universitātes pasniedzējs
Pat ja PSRS būtu radījusi ideālu situāciju Latvijas kultūras, izglītības un ekonomikas attīstībai (tas nenotika), tā joprojām būtu bijusi nelikumīga rīcība.
“Nevajag uztvert padomju laikus kā melnbaltus, tur var atrast arī pozitīvas puses. Tomēr, atvainojiet, pozitīvas puses var atrast arī hitleriskajā Vācijā - tika ieviesta dzīvnieku aizsardzība, augstā līmenī bija cīņa par nācijas veselību, tika būvēti autobāņi. Tomēr tas nav savienojams ar karu, holokaustu un koncentrācijas nometnēm. Tas arī ir jāņem vērā, vērtējot padomju laiku,” piebilst Kaspars Zellis.
Daudziem par padomju laikam ir palikušas priecīgas atmiņas, jo daļai Latvijas iedzīvotāju tieši tad pagāja bērnība un jaunība. Tomēr ir jānodala subjektīvais idealizētais skats no skaidrās objektīvās realitātes. Tā ir tāda, ka okupācija bija un nekādas uzceltas rūpnīcas un tilti to nemainīs.
