Pētījumi apliecina, ka atšķirība starp divām Vācijām joprojām ir pamanāma. 2021.gadā publiskotā ziņojumā teikts, ka Austrumvācija ekonomiski sasniegusi vien 77,9% no Rietumvācijas rādītāja.
Vēsturei nav subjunktīvas noskaņas. Nav ne mazākā priekštata par to, kāda būtu mūsdienu Latvija, ja 1940.gadā padomju karaspēks neieietu tās teritorijā.
Tomēr fakts paliek fakts – Latvijai uz 50 gadiem tika atņemtas tiesības uz pašnoteikšanos un tiesības pašai lemt savu likteni.
“Priecāties par to, cik labi viss bija PSRS, – tas ir pilnīgs absurds. Arī cietumā ir tādi, kuriem viss ir labi. PSRS, manā izpratnē, bija milzīgs cietums, kura uzraugs vai nu atļauj, vai neatļauj. Tāpēc tagad sajūsmināties par to, cik draudzīgi mēs dzīvojām, ir pilnīgi nevietā,” pārliecināts ir Valdis Klišāns.
“Par noteiktām lietām domāja, un tās tika piegādātas. Tomēr daudz kā nebija, tostarp nebija iespējas attīstīt pašiem savu valsti! Tāpēc, ka mēs nenoteicām dzīvi savā valstī.”

Frederiks Ozols - Rīgas Tehniskās universitātes pasniedzējs
Pat ja PSRS būtu radījusi ideālu situāciju Latvijas kultūras, izglītības un ekonomikas attīstībai (tas nenotika), tā joprojām būtu bijusi nelikumīga rīcība.
“Nevajag uztvert padomju laikus kā melnbaltus, tur var atrast arī pozitīvas puses. Tomēr, atvainojiet, pozitīvas puses var atrast arī hitleriskajā Vācijā - tika ieviesta dzīvnieku aizsardzība, augstā līmenī bija cīņa par nācijas veselību, tika būvēti autobāņi. Tomēr tas nav savienojams ar karu, holokaustu un koncentrācijas nometnēm. Tas arī ir jāņem vērā, vērtējot padomju laiku,” piebilst Kaspars Zellis.
Daudziem par padomju laikam ir palikušas priecīgas atmiņas, jo daļai Latvijas iedzīvotāju tieši tad pagāja bērnība un jaunība. Tomēr ir jānodala subjektīvais idealizētais skats no skaidrās objektīvās realitātes. Tā ir tāda, ka okupācija bija un nekādas uzceltas rūpnīcas un tilti to nemainīs.