Ačgārnā reforma? Par izglītības sistēmas pāreju uz valsts valodu (2)

Ar materiālu par visu Latvijas skolu pāriešanu uz mācībām valsts valodā portāls RUS TVNET turpina rakstu sēriju “Savstarpējās pretenzijas”. Šī projekta gaitā mēs mēģinām bez pārmērīgām emocijām tikt skaidrībā ar jautājumiem, kas Latvijas sabiedrībā izraisa rezonansi, pārmetumus, aizvainojumu un neizpratni.

Mēs tagad necenšamies atrisināt jautājumus, kurus Latvijai nav izdevies atrisināt 30 gados. Tomēr ticam, ka, mēģinot uzklausīt otras puses viedokli, izrādīsies, ka kopīgā mums ir daudz vairāk par atšķirīgo. Mēs ticam dialoga spēkam.

No šā gada 1. septembra pāreja uz mācībām latviešu valodā notiek visās pirmsskolas izglītības iestādēs, kā arī vispārizglītojošās pamatizglītības programmas 1., 4. un 7. klasēs. No 2024.gada 1.septembra - 2., 5. un 8. klasēs, bet no 2025.gada 1.septembra - arī 3., 6. un 9. klasēs.

Pāreja skars visas mazākumtautību skolas, tas ir, 17% visu Latvijas skolu.

Ja jūs nodarbina jautājums, kā tad būs ar 10. līdz 12. klasēm, tad, saskaņā ar likumu, izglītībai vidusskolās jau tagad jānotiek tikai valsts valodā.

Saskaņā ar iepriekšējo likuma redakciju, latviešu valodas īpatsvars 1. līdz 6. klasēs bija 50%, bet 7. līdz 9. klasēs - 80%. Tomēr izmaiņu autori uzskata, ka šāds lēmums nenodrošināja pietiekamas valsts valodas zināšanas pamatskolu beidzējiem.

Kā jau ierasts, arī šajā rakstā piedāvājam Latvijā pazīstamu žurnālistu un aktīvistu viedokļus šajā jautājumā.

Vai tā drīkst?

Daudzi kritiķi ir pārliecināti, ka, pārejot uz mācībām valsts valodā visās skolās, Latvija pārkāpj gan savus likumus, gan Eiropas tiesību normas.

Tā tas gluži nav.

Piemēram, Dana un Dominiks Džibuti vērsās Satversmes tiesā, apgalvojot, ka skolu pāriešana uz mācībām valsts valodā esot pretrunā ar Satversmes 1., 112. un 114. pantu.

Nevienu no minētajiem pantiem pāriešana uz mācībām tikai latviešu valodā nepārkāpj. Neviens neliedz valsts iedzīvotājiem tiesības uz izglītību. Vienkārši šī izglītība notiks vienīgi valsts valodā. Ar mazākumtautībām arī viss kārtībā. Kamēr Latvija neaizliedz svinēt Masļeņicu vai Hanuku - nekādu pretrunu Satversmei nav.

Ar starptautisko tiesību normām ir nedaudz sarežģītāk. Pirms dažām nedēļām ANO eksperti publiskoja ziņojumu, kurā kritizēta Latvijas izglītības sistēmas reforma.

Eksperti uzskata, ka liegums iegūt izglītību mazākumtautību valodās “pārkāpj cilvēktiesības un var tikt uzskatīts par diskriminējošu”.

No Latvijas skatu punkta raugoties - nekādu pārkāpumu nav. Kā norādīja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, neviens starptautiskais līgums, ko parakstījusi Latvija, “negarantē autonomas tiesības izvēlēties izglītības valodu, kas būtu atšķirīga no valsts valodas”.

Eiropas Savienība Latvijas situāciju līdz šim nav komentējusi, tomēr kopumā Brisele ir veltījusi kritiku citām valstīm par nepietiekamu izglītības nodrošināšanu mazākumtautībām. Piemēram, Somija saņēmusi kritiku par nepietiekamu skaitu skolu čigāniem, bet Polijai pārmests finansējuma samazinājums vācu etniskās minoritātes izglītības finansēšanai.

Latvijai, kā zināms, ir savs ceļš. Tas nav sarkasms, bet patiesība.

Likuma grozījumu autori uzskata, ka līdzšinējā apmācības sistēma neveicinot pietiekamu sabiedrības vienotību. Tieši tāpēc Latvijā joprojām pastāvot nošķīrums pēc dzimtās valodas.

Atsaukties uz Polijas Somijas pieredzi ir muļķīgi, jo abās valstīs pamattautas ir vairāk nekā 90%. Savukārt Latvijā etniskais sastāvs ir krietni daudzveidīgāks.

Latvija sevi pozicionē kā “nacionālu valsti”. Ar etnisko sastāvu, kas tuvāks Beļģijai (kur ir 56% flāmu un 36% valoņu), mūsu valsts tomēr vēlas pastāvēt kā jau minētās Polija un Somija.

Šī raksta mērķis nav apspriest, vai tas ir labi vai slikti. Tas vienkārši ir fakts. Tieši tāpēc Latvijas skolas pāriet uz mācībām valsts valodā, lai pēc 10, 20 vai 30 gadiem mums būtu monolīta sabiedrība, kaut vai vismaz no valodas skatu punkta raugoties.

Aplūkosim šo jautājumu trīs līmeņos - skolēni, skolotāji un administrācija.

Skolēni

“Nabaga bērni, atnāks uz pirmo klasi un neko nesapratīs,” iesaucas pretinieki plānam pāriet uz mācībām latviešu valodā.

Tomēr skolotāji uzsver, ka mūsdienu bērnus nevajadzētu novērtēt par zemu.

Savukārt Rīgas 72.vidusskolas direktors un izglītības reformas “Skola 2030” līdzautors Pāvels Pestovs uzskata, ka par lielu atbalstu skolām var kļūt tieši vecāki.

“Vecāki jūtas dažādi. Ir uzkrājies aizvainojums, un šeit arī ir komunikācijas jautājums. Kā vecāks atbalsta mājās, cik daudz viņš atbalsta. Vai viņš ved bērnu uz teātri, uz kino latviešu valodā? Vai vienu vakaru viņš lasa priekšā grāmatu krieviski, bet citu vakaru – latviski? Tās ir ļoti vienkāršas lietas. Tomēr tajā pašā laikā tās ir ļoti spēcīgas tajā ziņā, kāda bērnam veidosies attieksme, ko viņš saņem no vecākiem.

Piemēram, ar vairākiem vecākiem mēs runājām, un viņi savās mājās ievieš dienu, kurā tiek runāts latviešu valodā.

Šīs ir tādas vienkāršas lietas, kuras varbūt nemaz neienāk prātā, tomēr kuru īstenošana bērnu šajā situācijā ļoti atbalstītu,” norāda Pestovs.

Viņaprāt, vissarežģītākie būs nākamie trīs gadi, kad skolas pāries uz jauno sistēmu.

“Protams, grūtības bērniem būs. Mums vienkārši šajos trīs gados vajag īpaši aktīvi un intensīvi strādāt, lai mēs to galīgo pāreju beidzot normāli veiktu un vairs pie tā neatgrieztos, jo pretējā gadījumā mēs visu laiku paliksim karājoties gaisā,” uzskata Pestovs.

Jāpiebilst, ka Rinkēvičs sola skolēniem plašu palīdzību: pasākumus, nometnes, animācijas filmas un pat lietotni latviešu valodas apguvei.

Vēl viens šo reformu mērķis ir sabiedrības saliedēšana, lai bērni jau no skolēnu vecuma netiktu dalīti “latviešvalodīgajos” un “krievvalodīgajos”.

No vienas puses, vienkārša pāriešana skolās uz mācībām valsts valodā, tas ir pārāk vienvirziena līdzeklis. Rīgas Rīnūžu vidusskolas direktors Deniss Kļukins RUS TVNET raidījumā “Kurš jums maksā?” pauda viedokli, ka skolas arī turpmāk tiks iedalītas “krievu” un “latviešu” skolās. “Kad prezidents runā par saliedēšanu un tā tālāk... Nē, beigās tāpat būs skolas latviešiem un latviešu skolas krieviem,” izteicās Kļukins.

No otras puses, ilgtermiņa perspektīvā šo abu sabiedrības daļu “sajaukšanās”, visticamāk, tomēr notiks. Lieta tāda, ka vecākiem, kuru bērni gatavojas iet 1. klasē, tiek dota prioritāte attiecībā uz skolu, kas atrodas vistuvāk ģimenes dzīves vietai.

Iepriekš izvēle bija attiecībā uz divām skolām, viena no kurām bija skola ar mazākumtautību apmācību programmu. Savukārt pēc pārejas uz mācībām valsts valodā visiem vecākiem prioritāra izvēle būs tikai vienā skolā - tajā, kas atrodas vistuvāk mājām. Tādā veidā mākslīga mazākumtautību skolu atdalīšana pēc kāda laika kļūs arvien mazāk pamanāma.

“Šis process nenotiks pats no sevis. Mums plānveidīgi jāstrādā pie tā, lai [kādreizējās krievvalodīgajās] skolās nāktu strādāt skolotāji, kuri ir valodas lietotāji; kā arī lai šādās skolās nāktu arī bērni, kuru dzimtā valoda ir latviešu. Pretējā gadījumā mēs pēc dažiem gadiem iegūsim slepenu segregāciju, kur tāpat būs bijušās mazākumtautību skolas, kurās vecāki, kam dzimtā valoda ir latviešu, savus bērnus nesūtīs.

Skolotāji

Skolotājiem jau šobrīd ir jāprot valsts valoda C1 līmenī. Tāpēc, ja viņi ir pildījuši visas prasības, skolotājiem nekas nemainās. Problēma gan ir tur, ka daudzi šis prasības nav pildījuši.

Salīdzinoši nesen tika ziņots, ka Rīgā tika pārbaudīti 1000 pedagogi un 187 gadījumos tika konstatētas nepietiekamas latviešu valodas zināšanas. Reizēm viens pedagogs figurē vairākās epizodēs, jo daudzi skolotāji strādā vairākās izglītības iestādēs. Tāpēc tas obligāti nenozīmē, ka gandrīz 20% pedagogu nezina latviešu valodu. Neskatoties uz to, skaitļi tāpat ir iespaidīgi.

Vēl septembrī Daugavpils izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova paziņoja, ka

7% Daugavpils pedagogu nezina valsts valodu C1 līmenī, bet vēl 7% pedagogu atzīst, ka viņiem vajadzētu paaugstināt kvalifikāciju, tādējādi kopumā ar valsts valodas lietošanu problēmas ir 14% pedagogu.

Neskatoties uz likumiem, problēmas ar valsts valodas zināšanām joprojām pastāv. Rīgas 72. vidusskolas direktors Pestovs skaidro, kāpēc tā.

"Kā? Pieņemsim, jums bija pārbaude. Pieņemsim arī, ka skolotājs pietiekami labi nezināja valodu. Pirms septiņiem vai astoņiem gadiem viņam uzlika sodu, teiksim, 20 eiro. Viņš to sodu samaksāja. Un kas tālāk? Pārbaudes taču nekādā veidā neveicina zināšanu uzlabošanos, tikai konstatē faktu. Tagad situācija, protams, ir pavisam citādāka.

Ja tu neizej pārbaudi, rīt tu tiec atstādināts, bet pēc trīs mēnešiem - zaudē darbu. Šādas izmaiņas likumā stājās spēkā nesen,” viņš stāsta.

Ir vēl kāds problēmas aspekts.

Zināt valodu ir viens. Tomēr tajā pasniegt tikpat kvalitatīvi un aizrautīgi kā dzimtajā valodā - pavisam kas cits. Ir jāspēj savlaicīgi reaģēt uz notiekošo klasē, jāprot pareizi uzslavēt (vai kritizēt) skolēnus un radīt stundās labu atmosfēru. Agrāk tieši šajās, mazāk formālajās procesa daļās, varēja izmantot atļautos 50% (vai 20% 7.-9. klasēs) krievu valodas. Tagad nāksies paaugstināt arī neformālās latviešu valodas līmeni.

Administrācija

Runājot par skolu pāriešanu uz mācībām latviešu valodā, parasti tiek pieminēti bērnu, vecāku un skolotāju skatupunkti. Tomēr nedrīkst aizmirst par vēl vienu svarīgu izglītības sistēmas daļu, kam izmaiņas nedaudz atvieglos dzīvi.

Viņš skaidro, ka programma mācībām krievu valodā nav tikai tulkojums no latviešu valodas.

“Tā atšķiras arī pēc stundu skaita dažādos priekšmetos, jo krievu valodas programmā daudz stundu aizgāja krievu valodai un krievu literatūrai. Piemēram, mūzikas stundu pamatskolā bija mazāk. Attiecīgi mūzikā ir jābūt divām saturīgām programmām, tās kādam ir jāizstrādā, tas maksā naudu,” stāsta Gitermans.

Pēdējos gados ir palielinājies arī to vecāku skaits, kuri, laižot bērnus mazākumtautību skolās, vēlas, lai viņi mācītos pēc pamata programmas.

“Tas, raugoties no skolas administrācijas skatu punkta, stundu saraksta veidošanas ziņā un citos aspektos, ir sarežģīti. Tāpēc visu skolu pāriešana uz mācībām valsts valodā no šī skatu punkta atvieglo administrācijas dzīvi,” uzskata Gitermans.

Tas nozīmē, ka nedaudz vieglāk kļūs arī skolotājiem. Ar divām programmām strādājošajiem nevajadzēs pārslēgties, viņi varēs gatavot mazāk mācību plānu, mājasdarbu un kontroldarbu. Arī apmaiņa ar metodiskajiem materiāliem kļūs daudz vienkāršāka.

Jautājumi

Tas, protams, nenozīmē, ka problēmu vispār nav.

1. Neformālā saziņa

Saprotams, ka ar likumu var kontrolēt valodu, kurā notiek stundas un skolas oficiālie pasākumi. Tomēr neviens nevar norādīt bērniem, kādā valodā viņiem komunicēt ārpus stundām.

Tas nozīmē, ka pēc visu skolu pārejas uz mācībām latviešu valodā stundu starpbrīžos bērni savā starpā sarunāsies tā, kā viņiem būs vienkāršāk. Tāpēc pastāv risks, ka “latviešu” un “krievu” nometnēs varētu sadalīties nevis skolas, bet pat skolēni klasēs.

Oskara Kalpaka Rīgas tautas daiļamatu pamatskolas direktore Alla Štolcere sarunā ar RUS TVNET gan iedrošina, ka ar to problēmu nebūšot. Neskatoties uz mācībām valsts valodā, bērni no krievvalodīgajām ģimenēm veiksmīgi iekļaujas kolektīvā un gūst panākumus mācībās.

Veselīga mikroklimata izveidošana klases kolektīvā - tā ir mūžīga klases audzinātāja problēma. Konflikti var rasties tūkstošiem iemeslu dēļ, bet dažādas valodas ir tikai viens no šiem iemesliem. Kvalificētam pedagogam ir jābūt spējīgam šādus jautājumus risināt.

2. Skolotāju trūkums

Skolotāju trūkst jau tagad. Tas nozīmē, ka trūkst arī iepriekšminēto kvalificēto klases audzinātāju.

Saskaņā ar datiem, kas publicēti Izglītības un zinātnes ministrijas tīmekļa vietnē, viss esot kārtībā. 2020./2021. mācību gada sākumā (pēdējais, par kuru pieejami dati), Latvijas skolās strādāja 28 494 pedagogi. Desmit gadu laikā pedagogu skaits pat ir pieaudzis – no 27 910.

Problēma gan ir tā, ka ministrija skaita nevis cilvēkus, bet gan slodzes. Pašu skolotāju skaits samazinās ar katru gadu.

Ja var ticēt Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā 2010./2011. mācību gada sākumā bija 23 796 skolotāji, bet 2020./2021. mācību gada sākumā - jau tikai 21 204.

Divarpus tūkstošu samazinājums desmit gadu laikā galīgi neatbilst Izglītības ministrijas paustajam optimismam.

Valodas dēļ no darba aizies vēl kaut kāds skaits pedagogu un skolotāju trūkums kļūs vēl pamanāmāks.

3. Kas notiks ar krievu valodas un literatūras skolotājiem?

Jautājums, kas dīvainā veidā korelē ar iepriekšējo punktu. Lieta tāda, ka pēc pārejas krievu valodas kā dzimtās valodas skolotāji kļūs nevajadzīgi. Ņemot arī vērā plānus (pagaidām tie ir vēl tikai plāni) atcelt krievu valodas mācīšanu kā svešvalodu, šīs specializācijas skolotāji kļūs vēl mazāk vajadzīgi.

Jā, kāds mainīs specializāciju. Kļūs par angļu valodas, kultūras vai vēstures skolotāju. Tomēr valsts šādas iespējas nesniedz – tas gulstas uz pašu skolotāju un skolu pleciem.

Pāvels Pestovs precizē, ka specializācijas maiņai nepieciešamas vien 160 apmācību stundas. Tomēr daļa pedagogu, visticamāk, pametīs valsts skolas, pārejot uz privātajiem mācību centriem vai privātstundu pasniegšanu.

4. Pirmsskolas izglītība

Ir vēl kāds aspekts, par kuru tiek runāts maz. Tagad uz bērnudārzu audzinātājiem gulstas pienākums sagatavot bērnus 1. klasei, kur viss būs latviski, – tas viss paralēli visiem pārējiem pirmsskolas izglītības mērķiem un uzdevumiem. Jāņem vērā, ka pirmsskolas pedagogu trūkst tādā pašā mērā (ja ne vēl lielākā) kā trūkst skolotāju skolās.

Jāatzīmē, ka tieši pirmsskolas izglītības iestādēs izteiktāka ir arī pedagogu valsts valodas nezināšana pietiekamā līmenī.

Nemaz nerunājot par to, ka, saskaņā ar daudzu ekspertu vērtējumu, tieši no šī līmeņa jau pirms daudziem gadiem vajadzēja sākt pāreju uz mācībām valsts valodā. Latvija sāka ačgārni - ar pusaudžiem, tādējādi zaudējot daudzus gadus.

***

Visu Latvijas skolu pāreja uz mācībām valsts valodā joprojām izklausās pēc eksperimenta.

Ir muļķīgi apstrīdēt to, ka šāds “krievu” un “latviešu” skolu problēmas risinājums izskatās diezgan neveikls. Izglītības sistēmai tiek piedāvāts pašai tikt galā ar diezgan nopietnām problēmām, kas, protams, radīsies šādas pārejas gaitā.

Tajā pašā laikā 90% reformas pretinieku izmisuma kliedzienu ir nepamatotas pretenzijas. Jā, bērniem nebūs viegli. Tomēr kvalificēts pedagogs spēs viņiem palīdzēt, bet nekvalificēts spētu sabojāt procesu jebkurā valodā.

Visi nozares profesionāļi saka vienu – ir ļoti svarīgi, kā tieši norisināsies pati reforma. Kā strādās skolu administrācijas, pašvaldības, valdība. Vai bērniem palīdzēs viņu vecāki? Vai skolotāji būs motivēti uzlabot paši savas latviešu valodas zināšanas?

Pats galvenais – vai, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, nesanāks tā, ka “reformas stingrību mīkstina tās izpildes neobligātums”?