Pagājušajā nedēļā Re:Baltica kopā ar neatkarīgo Daugavpils mediju Chayka.lv pilsētas centrā atvēra mobilo redakciju. Nedēļu katrs varēja nākt runāt par to, kas interesē viņu, vai par skolu gatavību pārejai uz mācībām latviski un situāciju ar Krievijas pilsoņu valodas eksāmeniem, kas interesēja mūs. Tuvojas 1.septembris, kad vieniem jāsāk iet skolā, bet otriem – robežas virzienā.
Kāpēc Daugavpilī? Otrā lielākā pilsēta. Latvieši – mazākums. Skolu pāreja, padomju pieminekļu nojaukšana un valodas eksāmens ir lēmumi, kas Latvijas sabiedrību kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šķēluši visvairāk. Tur to jūt sevišķi asi. Mediju vide vāja, tāpēc nacionālajās ziņās par to neko daudz uzzināt nevar. Labāk braukt un noskaidrot situāciju no pirmavota.
Skandāli sākās, pirms bijām paspējuši uzsliet redakcijas nojumi. Nacionālās apvienības fani satraucās, kā “telts” var maksāt 18 300 eiro (ar ideju uzvarējām atklātā SIF konkursā). Tā nav “tikai telts” – tās ir algas, nodokļi, dzīvošana, transports, vietējie palīgi, apsardze utt. (noderēja gan, kad nelabvēļi naktī centās atslēgt elektrību, bet to nodarīja blakus esošajam saldējuma kioskam, gan tad, kad piedzērušiem ļaudīm vilka uz kašķi). Valsts nauda, atskaitīsimies līdz pēdējam centam.
Sekoja pretenzijas pret nojumes apdruku divās valodās. Pirmkārt, mūsu partneri Chayka.lv iznāk tikai krieviski, jo latviešu versijai naudas nav. Otrkārt, ja žurnālisti tiešām grib kaut ko noskaidrot, to dara valodā, kurā cilvēks runā. Iedomāties, ka, uzstājot tikai uz latviešu valodu, mēs uzzinātu patieso ainu, ir naivi.
Novērojām tendenci, ka par jūtīgiem jautājumiem – latviešu valodu skolās, Krievijas iebrukumu Ukrainā, pašvaldības deputātu uzvedību šajā sakarā – cilvēki jau vairās runāt atklāti, ja viedoklis neatbilst vairākumam. Riskējam nonākt situācijā, kurā, agresīvi uzbrūkot citiem par “nepareiziem viedokļiem”, vairs nezināsim, ko līdzcilvēki patiešām domā. Kas ir bīstami.
Nācējiem vaicājām – jūs pie Daugavpils vai pie Rīgas? Dalījās vai nu tā, vai pēc valodas. Latvieši nāca pie latviešiem, krievi pie krieviem. Redakcijas sapulces notika abās valodās, jo sarežģītu domu ātrāk izteikt dzimtajā. Nedēļas beigās Chayka.lv kolēģes ar mums par sadzīvi jau runāja latviski, jo viņām beidzot bija ar ko.
Mūsu pieredze rāda, ka, ja Daugavpilī, ja pats runā latviski, tā arī atbild. Vai vismaz saprot un lūdz atļauju atbildēt krieviski.
Pie mums atnāca ap 120 cilvēku – neatminos redakciju, kur nedēļā būtu uzklausīti tik daudzi. Tādas vienkārši nav bijis.
Pirmajās dienās bija daudz Krievijas pensionāru. Veci, ne pārāk pārtikuši, nobijušies cilvēki. Savulaik pamatā merkantilu iemeslu dēļ pieņēmuši Krievijas pilsonību, tagad nesaprot, kas ar viņiem būs. Pēc valodas kursiem (maksā no 250 eiro) pirmajā reizē izkrituši (daudzi rakstiskajā daļā). Daļa ar podziņtelefoniem, kuros neprot atrast īsziņas (uz eksāmenu aicina ar īsziņu, to kārto ar datoru). Teicām, ka ir jāpiesakās un vismaz jāmēģina nokārtot.
Pirmais apmeklētājs, kas staigāja ap nojumi vēl pirms tās atvēršanas, bija viens no viņiem. 18 gadus pirms pensijas Daugavpilī strādājis Latvijas – Vācijas kopuzņēmumā. Runā krieviski un vāciski, bet ne latviski. Pusakls un pakurls, vienas rokas vietā protēze. Brīnumaini ticis uz pieņemšanu pie rehabilitologa (var atbrīvot no eksāmena, bet Daugavpilī faktiski nav pieejami). Atbrīvots no visām eksāmena daļām, izņemot runāšanu. Pāri galdam pastumj Iekšlietu ministrijas vēstuli un vaicā, ko darīt – vai pieteikties eksāmenam un kā jāaizpilda anketa.
Daugavpils pieredze ļauj uz viņiem skatīties kā uz cilvēkiem, nevis mistisku, naidīgu grupu. Skaidrs, ka viņš latviski vairs neiemācīsies – pārāk vecs. Eksāmenā izkritīs, valodu ikdienā nelietos. Skaidrs, ka paši vainīgi, ka, dzīvodami Latvijā, nav uzskatījuši par vajadzīgu iemācīties valsts valodu. Attieksmes jautājums.
Taču Daugavpilī redzams, ka likums neizpildīs mērķi – stiprināt valsts drošību un latviešu valodu. Turklāt ideja veciem un nabadzīgiem cilvēkiem liegt veselības aprūpi un prasīt polisi par 1000 eiro novedīs pie tā, ka viņi ātrāk mirs (tie, kuri uzskata, ka tas uz labu, var tālāk nelasīt – mums nav nekā kopīga).
Klausoties viņos, daudz domāju, kāda ir izeja. Valsts nevar raustīties šurpu turpu, ja pieņēmusi likumu (pat, ja nesasniedz mērķi un izpildījumā slikts). Ja termiņu pagarina uz vēl diviem gadiem, ir vērts apsvērt prasību pielīdzināšanu pilsonības kārtotājiem. A2 līmeņa eksāmens ir sarežģītāks, vecuma cenzs augstāks (pilsonības eksāmenā atvieglojumi ir no 65 gadiem, šo nav jāliek vecākiem par 75), mazāk atbrīvojumu cilvēkiem ar invaliditāti.
Viens ir skaidrs. Alekseju Rosļikovu, kura partijas birojā viņiem palīdz aizpildīt dokumentus, vai sabiedrisko aktīvisti Olgu Petkeviču, kura viņus konsultē, nākamajā Saeimā uz rokām ienesīs. Šiem ļaudīm šķiet, ka smagā situācijā viņi vienīgie palīdz. Jā, viņiem nav pilsonības un vēlēšanu tiesību. Bet viņu radiem lielākoties ir.
Tad brīnīsimies – kāpēc “tā Latgale” balso citādi nekā pārējā Latvija? Varbūt tāpēc, ka vienīgais partiju birojs uz galvenās ielas ir Rosļikova spilgti oranžā Stabilitātei?
Latvieši un sabiedrībā iekļāvušies krievvalodīgie bija neizpratnē, kāpēc “latviešu partijas” ir norakstījušas proeiropeisko pilsētas daļu (atgādinājumam – pēdējo vēlēšanu uzvarētāja Vienotība kampaņā sociālajos medijos Daugavpili bija atzīmējusi kā vietu, kuras sasniegšana to neinteresē).
Daugavpiliešiem – abās valodās – sāp, kā pilsētu attēlo nacionālajos medijos. Atpalicis reģions, kur bezmaz pārvietojas ar pajūgiem, vai vieta, kur dzīvo vienīgi vatņiki (“Rīgas mikrorajonos var nofilmēt vēl trakākas atbildes nekā šeit” – bija biežs refrēns).
Arī vatņiki nāca, bet mazāk nekā gaidīju. Arī agresijas bija mazāk. Taču, piemēram, Ukrainas Neatkarības dienā pilsētā nebija nevienas redzamas atbalsta akcijas. Ukraiņu kultūras biedrībā “Mrija” palikuši 22 biedri (jaunākajiem vairāk nekā 60 gadu), lai gan Krievijas kara rezultātā ukraiņu skaits pilsētā pieaudzis līdz vismaz 2000. Uz atbalsta piketu pēc Krievijas iebrukuma atnācis vairāk latviešu nekā ukraiņu, jo viņi pārņemti ar ikdienas rūpēm. Daļa biedru atšķēlās 2014.gadā, kad Krievija atbalstīja iebrukumu Donbasā, jo tas bijušajām PSRS militārpersonām bija pieņemami, mums teica biedrības vadītāja Nadežda Stahovska, kuru aizgājām apsveikt.
Latvieši nāca runāt, cik grūti ir dzīvot krieviskā vidē. Jaunās māmiņas brauc dzemdēt uz Jēkabpili, jo personāls Daugavpils slimnīcā nerunā latviski, bet viņas nesaprot krieviski. Jaunajam rezidentam bez krievu valodas slimnīcā strādāt ir teju neiespējami. Viņiem šķiet, ka dome Andreja Elksniņa vadībā nerūpējas par Daugavpils latviskumu, pietiekami nefinansē valodas kursus, latviešu kultūru, bet ar finansējumu nevalstiskajām organizācijām un izteikumiem par karu liek manīt, ka patiesībā dod priekšroku prokrieviskai pilsētai. Labāk fotografējas ar Krievijas pensionāri, kas ratiņkrēslā dodas uz valodas eksāmenu, nevis rūpējas par pilsētas infrastruktūras piemērotību cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Daudzi – abās valodās – nāca runāt par lokālām problēmām: nepārdomāti izcirstiem kokiem, sliktu pilsētplānošanu, slēgtu pirti utml.
Redakcijā pabija lielākā daļa cilvēku, kas pilsētā aktīvi cīnās par vai pret kaut ko. Kopienas radītāji no nevalstiskās organizācijas “Cita Daugavpils”, latviešu valodas aktīvisti, korupcijas apkarotāji, prokrieviski elementi, kas pēc tam sociālajos tīklos meloja, ko runājuši, uzņēmēji, jaunie vecāki.
Par Daugavpili kā potenciālu Donbasu uz redakciju atnāca runāt tikai divi. Krievu pensionāre, kurai PSRS sabrukums un Latvijas atjaunošana ir dzīves traģēdija, un mūzikas skolas direktors, kurš pēdējās Saeimas vēlēšanās kandidēja no VL-TB/LNNK un cer pamodināt pārējo Latviju, ka ar Daugavpili nav labi.
Man atmiņā laikam visvairāk paliks Gļebs. Vīrietis, 30 – 40 gadus vecs, teltī pabāza galvu ziņkārības dēļ. Aicināju piesēst un aprunāties. Sāku runāt latviski, viņam gāja lēni. Kādā brīdī pārslēdzāmies uz angļu valodu (Gļebs ir strādājis ASV un runā nevainojami). Pats no jauktas ģimenes, kura no Tukuma pārcēlusies uz Daugavpili. Vecāki sūtījuši krievu skolā, tagad identificējas kā krievs. Bērni mācās latviski, jo labākas nākotnes iespējas – un vienkārši labāka skola. “Jūs, latvieši, nespējat saprast, ka krieviem neko nevar iemācīt ar likumu un sodīšanu,” Gļebs teica. “Jums vajadzētu vienkārši izskaidrot, ka jūsu ir maz, un, ja visi Latvijā dzīvojošie nepratīs latviski, tā izzudīs, bet to taču mēs negribam.” “Daugavpilī šī pieeja varētu strādāt?” neslēpu skepsi. “Protams. Kāpēc ne?” atjautāja Gļebs.
Neesmu pārliecināta, bet var pamēģināt. Sliktāk nebūs.
Šī nav analīze, bet pirmie iespaidi pēc eksperimenta, kāda Latvijā nav bijis. Daļa Re:Baltica komandas gatavo pētījumu par Daugavpils skolu gatavību pārejai uz mācībām latviski, otra strādā pie dokumentālā seriāla par to, kā Krievijas iebrukums Ukrainā vēl vairāk sašķēlis Latvijas sabiedrību. Chayka.lv kolēģi strādā pie materiāliem par lokālajām problēmām Daugavpilī.
Katra Latvijas pilsēta ir pelnījusi mobilo redakciju, kur runāt ar žurnālistiem, saprast viņu darbu un redzēt, kā stāstītais pārvēršas reālā problēmas risinājumā. Bet vienai bija jābūt pirmajai.
