Pēc Ķerus sniegtajiem datiem, mežizstrādes rezultātā palielinās jaunu mežu īpatsvars. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" dati rādot, ka 2011.gadā mežu, kuru vecums nepārsniedz 40 gadus, bija 41% kopējās mežu platības, bet 2021.gadā - 45%. Mežu vecuma struktūras un dabas aizsardzības pasākumu dēļ 100 gadu vecumu pārsniegušu mežu īpatsvars šajā laikā mainījies maz, pieaugot no 7% līdz 8%. "Tātad jau pašlaik tiek izcirsti veci meži, tos aizstājot ar jauniem, taču tas oglekļa piesaisti mežā samazina, nevis palielina," secina Ķerus.
Viņš skaidro, ka svarīgs ir ne tikai oglekļa piesaistes ātrums, bet arī kopējais mežā uzkrātais oglekļa apjoms. Ja runā par dzīvajos kokos uzkrāto oglekli, tas ir proporcionāls dzīvo koku krājai jeb uzkrātajam koksnes apjomam. "100 gadu vecumu pārsnieguši meži veido vien 8% Latvijas mežu platības, taču tajos ir 13% Latvijas mežu kopējās koksnes krājas. Savukārt mežos līdz 40 gadu vecumam, kas aizņem 45% Latvijas teritorijas, ir vien 17% Latvijas mežu koksnes krājas. Skatoties šos datus hektāru griezumā, redzam, ka mežos līdz 40 gadu vecumam uz vienu hektāru vidēji ir 78 kubikmetri koksnes, mežos virs 100 gadu vecuma - 364 kubikmetri," akcentē LOB valdes priekšsēdētājs.
Viņš skaidro, ka veco mežu nocērtot, tajā piesaistītais ogleklis agri vai vēlu nonāk atpakaļ atmosfērā, turpinot veicināt klimata pārmaiņas, bet jaunais mežs to nespēs piesaistīt atpakaļ, kamēr vien pats nebūs kļuvis vecs. Visātrāk kokā uzkrāto oglekli atmosfērai atdod, koksni sakurinot. Būvējot no koka mājas vai izgatavojot mēbeles, oglekli teorētiski var pieturēt ilgāk, bet reālajā dzīvē tā nenotiekot. Oglekļa piesaiste koksnes produktos nespējot kompensēt piesaistes samazināšanos mežā.