Rupji pārkāpjot tradicionālos dzimumu stereotipus un virtuvē vārot zupu, kamēr sieva vēl bija darbā, turpināju pārdomas par konservatīvajiem domātājiem. Nonācu pie kāda diezgan būtiska jautājuma – kā tas nākas, ka konservatīvos domātājus sauc par konservatīvajiem domātājiem, bet liberālos domātājus vienkārši par domātājiem? Lai arī jautājums drīzāk retorisks, centīšos pietuvoties atbildei uz to.
Lūk, piemēram, tas pats Pītersons mēģina sarežģītās pasaules lietas novienkāršot līdz kaut kādiem vienkāršiem noteikumiem un izvilkt no tā visa svarīgas atziņas. Un vēlme no sarežģītām lietām izvilkt galveno, sarakstīt no tā kaut kādus noteikumus un idejas jau pati par sevi kopumā ir ļoti cilvēcīga. Novienkāršot sarežģīto, lai spētu to saprast un pieņemt.
Viņš tieši to arī izdara – paņem sarežģītu pasauli un novienkāršo to uz 12 noteikumiem (grāmatā “12 dzīves likumi. Haosa un kārtības līdzsvars”). Gluži kā savulaik reliģijā visa cilvēces sadzīve tika novienkāršota līdz desmit pamatdogmām jeb baušļiem. To viegli saprast, uztvert un pieņemt. Un ir ļoti viegli rezonēt ar cilvēkiem, kas vēlas saprast pasauli, neko lieki nesarežģījot.
Šis ir viens no pamanāmākajiem konservatīvās un liberālās domas pretstatiem. Konservatīvie uzrunā cilvēkus, stāstot viņiem par to, ka visu var vienkāršot, neko nesarežģījot. Vienkāršot un dzīvot tik nost – nav ko sarežģīt, aiziet!