Stepaņenko bija vienīgā deputāte, kura visu minētā likuma darbības laiku nepiedalījās parlamenta darbā, jo bija izvēlējusies nevakcinēties un neuzrādīja arī pārslimošanas sertifikātu.
Iesniedzējas vērtējumā, viņas iespēja pildīt Saeimas deputātes pienākumus bijusi atkarīga no tā, vai viņa ir vakcinējusies pret Covid‑19, tādējādi esot aizskartas viņas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī tiesības piedalīties valsts darbībā.
Atbilstoši likuma "Par pagaidu papildu prasībām Saeimas deputātu un pašvaldības domju deputātu darbam" 2.pantam no 2021.gada 15.novembra Saeimas darbā bija tiesīgi piedalīties tikai deputāti, kas uzrādīja sadarbspējīgus Covid-19 sertifikātus, kas apliecināja vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, kā arī deputāti, kas saņēmuši medicīnas speciālistu atzinumu par vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu laiku un uzrādījuši sadarbspējīgu sertifikātu par negatīvu veiktā testa rezultātu. Apstrīdētā norma bija spēkā līdz 2022.gada 31.martam.
Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Satversmes 101.panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.
Izskatot lietu, ST visupirms vērtēja, vai apstrīdētajā normā deputātam noteiktais liegums piedalīties Saeimas darbā atbilst Satversmes 101.panta pirmajā daļā ietvertajām tiesībām piedalīties valsts darbībā.
Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojumu, kas viņai liedza piedalīties Saeimas un tās komisiju attālinātajās sēdēs, ST secina, ka šis liegums bija vērsts uz vakcinācijas aptveres palielināšanu, lai panāktu ar Covid-19 inficējušos personu skaita samazināšanos, tādējādi atvieglojot slimnīcu noslodzi un visu veselības aprūpes sistēmu.