Latvijas portreti ⟩ Uz palodzes maisiņā - Ukrainas zeme. Piecu bērnu māte patvērumu no kara atradusi Latvijā

Olena ir piecu bērnu mamma. Ar četriem no viņiem Olena tagad dzīvo mazā lauku ciematiņā Latvijā. Sākumā ar visiem pieciem, bet nu jau kādu laiku vecākais dēls ir atgriezies Ukrainā.

Pirms bēgšanas no Ukrainas Olenai bija jāpieņem smags lēmums – bēgot glābt bērnus, bet bez jebkāda atbalsta Ukrainā atstāt savus vecākus. Kad Latvijā viņa redzēja bērnus spēlējamies, lēkājam pa batutu un priecājamies, Olena saprata, ka izlēmusi pareizi. Dzīve turpinās, bērniem ir jāaug, jāmācās, jādzīvo. “Kā viņi izaugtu tur? Pagrabos bailēs un nomāktībā? Baidoties, ka atlidos raķete un nogalinās viņus?”

Olenai patīk Latvijas klusums, brīnišķīgā daba. Kaimiņi mazajā miestā pret iebraucējiem izturas ar sapratni, palīdz ar kartupeļiem, sīpoliem, pienu. Labi cilvēki Olenai ar bērniem ir piešķīruši pat veselu māju. Viss ir – trauki, katli, gultas. Olena saprot, ka ne visiem ir tā paveicies; ir ģimenes, kurām šeit atbraukušām nebija nekā.

Kara pirmajās dienās viņai zvanīja bērnības draudzene, kas ir pārvākusies uz dzīvi Maskavā un dzīvo kopā ar Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieku. “Ļena, tās būs tikai trīs dienas. Es dzīvoju kopā ar FDD darbinieku. Jums ir jāpaciešas tikai trīs dienas. Nekur neejiet, nevienu nelaidiet kāpņutelpā.” Pēc trim dienām draudzene zvanīja vēlreiz: “Ļena, pie jums tur taisa Molotova kokteiļus? Vai vari viņiem pateikt, lai netaisa? Ko jūs raustāties? Vai neredzat, kāds spēks nāk uz jums? Kādēļ jūs tā darāt? Jūs taču tikai sliktāk izdarāt. Mēs visi esam dzimuši Padomju Savienībā, kāda starpība, kādā krāsā tev ir pase?” Olena neizturēja: “Jūs esat ieradušies, lai nogalinātu mani un manus bērnus.” Viņa pārtrauca sakarus ar draudzeni. “Mēs esam vainīgi, ka aizstāvamies. Mūs nogalina tāpēc, ka aizstāvamies. Viņi mēģina mūs pārliecināt, ka viss būtu labi, ja mēs neaizstāvētos.”

Sākumā Olena šaubījās par bēgšanu. “Ko gan viņi padarīs mātei ar maziem bērniem? Es taču viņus nekādi neapdraudu.” Bet tad atklājās Buča, Mariupole un pārējie šausmu stāsti.

Olena stāsta, ka Mariupole ir viņas pirmā mīlestība – pirmās izrādes, pirmie pieauguša cilvēka soļi. Viņa ir beigusi teātra koledžu, ir tādas kā teātra ģimenes sastāvā. Kāds Hersonā, kāds Kijivā, kāds citā vietā Facebook grupā stāstīja un rādīja, kā katram iet. Jau no pirmajām kara dienām Olena skatījās Hersonas teātra galvenā režisora translācijas. Hersona bija okupēta, bet režisors visus mierināja, ka viss būs labi. “No okupētās Hersonas viņš palīdzēja man – mātei ar pieciem bērniem. Viņus apšauda, viņus okupējuši, bet viņa translācijas un vārdi mani izglāba. Viņš pat nenojauš, ka izglāba māti ar pieciem bērniem.”

Olena uz Latviju ir atvedusi savas mātes izšūtās višivankas. Kara sākumā viņa samontēja video ar saviem bērniem, ieģērbtiem višivankās, un papildināja ar uzrakstu krieviski: “Tā esmu es ar bērniem. Tā izskatāmies mēs, kurus jūs saucat par fašistiem. Mūs tagad iznīcina. Bet man ir cerība, ka vismaz vienā sirdī pamodīsies cilvēcība.”

Latvijā Olena ir ierīkojusi savu dārziņu, apmeklē dziedāšanas nodarbības, no džutas auklām pin somiņas, ir pilna laika mamma saviem bērniem, kuri no rītiem jāmodina, jāpavada un jāsagaida no skolas. Vecākais dēls ir atgriezies Ukrainā, vecākā meita skolu neapmeklē un reti pamet savu istabu, bet trīs jaunākie iet vietējā skolā un bērnudārzā. Istabā pie sienas un pie ieejas mājā ir Ukrainas karogi, bet uz virtuves palodzes plastmasas maisiņā Ukrainas zeme. To viņai no dzimtā Sofijivkas ciema Dņipropetrovskas apgabalā atveda vecākais dēls.

Projektu "Latvijas portreti" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild SIA "TVNET GRUPA"