Sestdien, atlaidies dīvānā, dzēru kafiju un lēnām lasīju internetus. Pamanīju kāda čaļa publicētu bildi no palestīniešu atbalsta gājiena ar parakstu: “Un ko jūs?” Līdz tam biju nedaudz nokaunējies, ka esmu nogulējis līdz pusdienlaikam, bet šis uzmundrināja, jo vismaz nebiju pavadījis rītu, darot kaut ko tādu, par ko būtu kauns sava bērna un ģimenes priekšā. Tāpēc atbildēju uz jautājumu ar godīgu: “Es skatos pasākuma bildes un priecājos, ka nepazīstu nevienu no apmeklētājiem.”
Tā man vispār tāda ierasta prakse – pēc riktīgi, riktīgi stulbiem pasākumiem apskatīt foto nodaļas kolēģu izveidotās pasākumu bilžu galerijas, lai pārliecinātos vai kāds no maniem draugiem nav tā kā nedaudz pamuļķis. Līdzīgi, kad facebook atraksta kāds nepazīstams tupenis, aizeju uz viņa profilu, lai apskatītos vai mums nav kopīgu draugu. Parasti nav, un tas priecē.
Jā, lūk, lai arī nebūt nav tā, ka ar draugiem man sakristu domas visos jautājumos, tomēr esmu diezgan lepns par to, ka neviens no viņiem nav apaļš idiots.
Šķirstīju internetus tālāk un uzdūros vēl vienam ierakstam par palestīniešu atbalsta gājienu. Šoreiz kāda sieviete bija publicējusi video ar Palestīnas atbalstītājiem un pierakstījusi tam klāt: “Riga stands with Palestine. Palestīnas atbalsta gājiens Rīgā. #FreePalestine”.
Šajā brīdī izjūtas bija līdzīgas kā tajās reizēs, kad populistiskie politiķi runā tautas vārdā un saka: “Tauta vēlas, tauta pieprasa!” Nē, Rīga nekur ne-stands. Pasākumā piedalījās vairāk nekā 100 cilvēki. Draudzīgi pielikšu vēl plusā un teikšu – 150. Nesteidzoties sarēķināju galvā, ka tie varētu būt kādi 0,02 procenti rīdzinieku.