Kamēr Krievijas diktators Vladimirs Putins cenšas pierunāt Ķīnu būvēt gāzes cauruļvadu “Sila Sibiri 2” un piedāvā Vācijai “atgriezt gāzes ventili”, lai atjaunotu gāzes piegādes Eiropai, Ķīnas un Eiropas importētāju uzmanība ir vērsta Kataras virzienā.
Kā vēsta “Bloomberg”, Kataras valsts uzņēmums “QatarEnergy” gatavojas parakstīt jaunus līgumus par sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) piegādēm ar Eiropas Savienību un Ķīnu.
Viens no lielākajiem LNG eksportētājiem pasaulē “QatarEnergy” jau noslēdzis 27 gadu līgumu ar Ķīnas kompāniju CPCC. Līdzīgs līgums tiek plānots ar “Sinopec”, kas ir otrā lielākā Ķīnas naftas un gāzes kompānija. Tāpat “QatarEnergy” ir tuvu, lai noslēgtu līgumus ar lielākajiem Eiropas enerģētikas uzņēmumiem – Francijas “TotalEnergies”, Itālijas “Eni”, Lielbritānijas-Nīderlandes “Shell”, kā arī ar amerikāņu “ConocoPhillips” un “ExxonMobil”. Visi šie uzņēmumi agrāk ieguva daļas gāzes ieguves vietā “North Field”, no kā gāze tiks piegādāta klientiem.
Kataras gāze varētu aizstāt Eiropai Krievijas gāzi, kuras piegādes pērn nokritās līdz Leonīda Brežņeva laika PSRS. Eiropa pērn saņēma vien 28 miljardus kubikmetru gāzes, kas ir zemākais rādītājs kopš 1970. gadiem. Nedaudz mazāk – 22 miljardus kubikmetru gāzes “Gazprom” piegādāja Ķīnai. Paredzams, ka 2024. gadā Krievija varētu palielināt piegādes pa gāzes cauruļvadu “Sila Sibiri” līdz 30 miljardiem kubikmetru, bet tad, kad cauruļvads darbosies ar pilnu jaudu – līdz 38 miljardiem kubikmetru gāzes gadā. Tas gan kompensēs vienu piekto daļu no agrākā eksporta uz Eiropas Savienību.
Putins ir piedāvājis Ķīnai palielināt gāzes piegādes līdz pat 100 miljardiem kubikmetru gāzes gadā, tomēr divas tikšanās ar Ķīnas vadoni Sji Dzjiņpinu – martā un oktobrī, izrādījušās nerezultatīvas, un Pekina joprojām nav parakstījusi līgumu par “Sila Sibiri 2” izbūvi.
Ķīna nevēlas ieguldīt šajā projektā ne juaņas, piedāvājot Krievijai pašai pilnībā finansēt miljardiem dolāru vērtā projekta izbūvi, kā arī pieprasa lielas atlaides par piegādāto Krievijas gāzi. Pekina ļoti labi saprot, ka pašlaik var diktēt savus noteikumus, jo atrodas spēcīgākā pozīcijā nekā Krievija. Pekina vēlas būt pārliecināta, ka tai nebūs ne risku, ne arī izdevumu, izbūvējot jauno gāzesvadu, tādēļ Ķīnas ieskatā Krievijai ir jākļūst par pusi, kas sedz visus izdevumus. Krievija šādam scenārijam nepiekrīt, tādēļ līgumu neizdodas parakstīt.
