NO SŪDZĪBAS LĪDZ TAISNĪBAI ⟩ Kā sprēgāt tā, lai būvētu labāku pasauli

Sūdzies skaļi un argumentēti

Neviens taču nemaz nepamanītu problēmu, ja nebūtu cilvēku, kas par to sūdzas. Ja mēs visi klusētu, neticot, ka mūsu spēkos ir ko mainīt, nekas arī nemainītos.

Pētījumi liecina, ka cilvēki, kas sūdzas par netaisnību, biežāk ir gatavi arī reālai rīcībai, lai šo netaisnību mazinātu.

Un, ja šie cilvēki jūt, ka sūdzības tiek sadzirdētas un ņemtas vērā, viņu potenciāls rīkoties tikai aug.

Pie tam visa paciešana un negatīvo emociju turēšana sevī liek uzkrāties stresa hormoniem, tāpēc sūdzēšanās (ar mērenību, protams) nāk par labu veselībai. Mēs sūdzamies, lai norādītu uz atšķirību starp mūsu ideālo pasauli un to, kurā dzīvojam. Caur sūdzībām mēs paužam savas vērtības, ideālus un pārliecību. Sūdzēšanās ir viens no instrumentiem, kas palīdz iestāties par sevi, par tiem, kas mums rūp, par līdztiesīgāku sabiedrību un galu galā – par godīgāku attieksmi vienam pret otru.

Demokrātijai ļoti vajag tos, kas netur mēli aiz zobiem un ir gana drosmīgi, lai lektos un pukotos.

Viņi ne tikai pārstāv paši sevi, bet bieži vien runā to vārdā, kas paši nespēj vai nemāk uzstāt uz savām tiesībām un vajadzībām. Tādēļ sūdzies droši, bet atceries, ka mērķis nav kādu vainot vai lamāt, bet gan vērst uzmanību uz problēmu un tās cēloņiem, kā arī piedāvāt potenciālo uzlabojumu.

Kritizē kritiski

Tiem, kas meklē taisnību un taisnīgumu, nenovērtējami svarīgs demokrātijas rīks ir kritiskā domāšana jeb “septiņreiz nomēri un vienreiz sūdzies” princips. Tā ir spēja situāciju un ar to saistīto informāciju novērtēt, pārbaudīt un rīkoties atbilstoši.

Lai politiķi sadzird

Demokrātiskā sabiedrībā pastāv daudzi un dažādi veidi, kā indivīds var iestāties pret kaut ko, kas viņam liekas netaisnīgs. Iespējams, pats vērienīgākais veids, kā to darīt, ir rosināt referendumu.

Referendums ir tautas nobalsošana, ko var rosināt gan prezidents, gan Saeima, gan vēlētāji. Šāds solis, protams, ir ārkārtas līdzeklis, tomēr vērts zināt – lai valsts līmeņa referendums notiktu, nepieciešams savākt vismaz 10% balsstiesīgo parakstu par konkrētu iniciatīvu. No 2024. gada septembra iedzīvotājiem būs iespēja ierosināt pašvaldību referendumus. Savukārt parakstus referenduma ierosināšanai iedzīvotāji varēs vākt, izmantojot valsts pārvaldes pakalpojumu portālu "Latvija.lv". Ja kopā ar domubiedriem nolem rosināt referendumu, zini, ka tas būs sarežģīts un garš process un līdz šim Latvijā pavisam notikušas tikai astoņas šādas tautas nobalsošanas. Bet nekas demokrātijā nav neiespējams!

Piezemētāks, bet gana efektīvs veids, kā aicināt politiķus ieklausīties, ir aicināt viņus uz neformālām tikšanās reizēm.

Tā kā politiķu pienākums ir pārstāvēt vēlētāju intereses, ikvienam ir tiesības lūgt šādu tikšanos. Arī Latvijā populārā iniciatīva “Kafija ar politiķi” ir īpaši organizēta tikšanās, kur neformālā gaisotnē var satikt kādu politiķi un, kā saka priekšā nosaukums, iedzert krūzi kafijas, – tikšanos vari lūgt pats vai pieteikties citu organizētā pasākumā. Tikpat labi vari uzaicināt pašvaldības politiķi uz pagalma svētkiem, lai draudzīgi pasūdzētos par ēkas stāvokli, parādītu, uz kuras taciņas ziemā regulāri paslīd pensionāri, vai vērstu uzmanību uz citiem steidzami nepieciešamiem uzlabojumiem apkārtnē.

Katra politiķa un viņa partijas kontaktinformācijai jābūt brīvi pieejamai internetā. Tāpat vari uzrunāt viņus tieši – sociālajos tīklos.

Ja neesi gatavs vārīt kafiju, protams, tev ir visas tiesības savu sāpi izklāstīt iesniegumā vai vēstulē, kas var būt tieši adresēta un nosūtīta politiķim vai arī atklāta, publicējot to savos sociālajos tīklos vai aicinot medijus to publicēt. Ja vēlies, lai vēstule sasniedz mediju ausis, ir vērts uzrunāt vairākus parakstītājus. Tiesa, parakstus vākt ir laikietilpīgi, bet, hei, tas nav tik grūti, kā sarīkot referendumu!

Varbūt tavā apkārtnē paredzēts likvidēt vienīgo pamatskolu, varbūt tevi nomāc attieksme pret valsts mežiem vai arī tu gribi aktualizēt finansiāla atbalsta trūkumu nopietnu slimību ārstēšanai. Ja mērs ir pilns, piketa, gājiena vai sapulces ierosināšana ir tava iespēja demokrātiskā sabiedrībā pateikt skaļi un skaidri – tas neder, vajag citādi, labāk, jēdzīgāk. Šie trīs pulcēšanās veidi apvieno domubiedrus, piesaista mediju un politiķu uzmanību, kā arī vērš sabiedrības uzmanību uz problēmu.

Pieteikums par pulcēšanos jāiesniedz tai pašvaldībai vai tām pašvaldībām, kurās pulcēšanās ir plānota. Tas jāiesniedz ne agrāk kā četrus mēnešus un ne vēlāk kā 10 darbadienas pirms piketa norises. Izņēmums ir šis gadījums: ja notikums, kura dēļ pulcēšanās notiek, ir tik negaidīts vai neparedzams, ka par to objektīvi nav bijis iespējams uzzināt 10 darbadienas iepriekš, tad iespējams iesniegt pieteikumu par piketa, gājiena vai sapulces ierosinājumu mazāk nekā 24 stundas pirms tā sākuma.

Cilvēki reizēm raizējas, ka par piedalīšanos šādos pasākumos var gadīties problēmas darbavietā, bet ņem vērā, ka likums aizliedz dalību minētajos pasākumos izmantot par pamatu atlaišanai.

Mēs dzīvojam demokrātijā, un Satversmes 103. pantā ir noteikts, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu, miermīlīgu sapulču, gājienu un piketu brīvību. Atslēgas vārds šeit ir “miermīlīgs” – lai cik pilna tev sirds, atceries, ka agresīva izturēšanās visdrīzāk liks tavām idejām izskatīties sliktāk, un tas nav veids, kā tikt pamanītam.

Parādi attieksmi

Darbs aizpilda lielu daļu mūsu dzīves, tādēļ mums ir visas tiesības sagaidīt cilvēka cienīgus apstākļus un atalgojumu savā darbavietā. Streika ierosināšana ir vēl viens demokrātiska protesta veids, kad uzņēmuma vai nozares darbinieki vai darbinieku grupa brīvprātīgi pilnībā vai daļēji pārtrauc darbu, lai panāktu savu prasību izpildi. Streiku nevar ierosināt privātpersona, visticamāk, tāpēc, lai cilvēki nestreikotu tikai tāpēc, ka ļoti negribas strādāt. Lēmumu par streika pieteikšanu pieņem arodbiedrība – statūtos noteiktajā kārtībā, un streiks notiek, ja izdodas savākt balsu vairākumu. Starp citu, Latvijas arodbiedrību saraksts atrodams šeit.

Atceries, ka arodbiedrība aizstāv darbinieku intereses, un tādā iestāties nav slikta doma.

Preču vai pakalpojumu boikotēšana ir savas nostājas paušana, pārtraucot attiecības vai darījumus ar valsti, iestādi, uzņēmumu vai personu, lai paustu savu neapmierinātību. Boikotēt var savā nodabā, un tev nevienam tas nav jāsaka, jo, piemēram, pārstājot iepirkties konkrētā lielveikalā, par kuru zinām, ka tas piekopis negodīgu komercpraksi, mēs mazinām tā ienākumus. Mazliet, bet mazinām. Bet tikpat labi tu vari boikotēt skaļi un lepni, aicinot to darīt arī citus un skaidrojot savas rīcības iemeslus. Ja boikotē, tad boikotē tā, kā tev pašam labpatīk.

Galvenais, ka ir aizmugure

Atceries – lai arī tu demokrātijā vari cīnīties pret netaisnību dažādos veidos saviem spēkiem, ir organizācijas un rīki, kas radīti, lai tev šajā cīņā palīdzētu.

Visbeidzot ņem vērā, ka demokrātija nestrādā, ja mēs tajā neiesaistāmies, tāpēc sabiedrības motivēšana piedalīties vēlēšanās ir veids, kā mēs iestājamies par taisnīgumu plašākā līmenī.

Aicinot citus pārstāvēt savas intereses, tu nodrošini, ka viņi šajā sabiedrībā nejutīsies apdalīti.

Mudināt līdzcilvēkus doties balsot var, runājot par to ar draugiem, kolēģiem, vecmāmiņu vai taksometra šoferi, izklāstot viedokli sociālajos tīklos vai citur vai rīkojot akcijas, kuru mērķis ir atgādināt par balsošanas nozīmi. Ja tava balss jau ir skaļa un dzirdama, tad tu noteikti vari rādīt citiem ceļu uz to, lai viņus sadzird.

***

Projektu "Komunikācijas kampaņa par demokrātiju" finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu "Aktīvo iedzīvotāju fonds" (AIF). Par kampaņas saturu atbild biedrība "Ascendum".