Jau gadu gadiem tiek runāts par to, ka Rīgā vajag kārtīgu stadionu. Fakts, ka esam vienīgā valsts Eiropā, kurā nav stadiona, kas spētu uzņemt pasākumus ar vismaz 8000 skatītāju vietām, liek mums izskatīties vēl bomzīgāk par Eiropas nabadzīgākajām valstīm.
Nīdēji, protams, iebilst, kliedzot, ka futbola izlase mums nekāda un futbols kopumā valstī vājš, nevienu taču tas neinteresējot. Pirmkārt – futbols nenoliedzami ir pats populārākais sporta veids pasaulē. Otrkārt – futbols ir vienīgā lieta, kam nepieciešams stadions tikpat ļoti, cik hokejs ir vienīgā lieta, kam nepieciešama Arēna Rīga.
Respektīvi – stadionam ir milzīgs pasaules līmeņa koncertu un pasākumu rīkošanas potenciāls. Nemaz jau nerunājot par to, ka tajā varētu uzvest arī Dziesmu un Deju svētku deju lieluzvedumus. Vārdu sakot, ir ļoti daudz plusu un mums to stadionu vienkārši vajag. Iespējams, pat vairāk nekā visādas koncertzāles un daudz ko citu.
Un tad pēkšņi parādās ziņa, ka Rīgas dome uz pieciem gadiem nodevusi Latvijas Futbola federācijai (LFF) bezatlīdzības lietošanā desmit hektāru lielu zemesgabalu nacionālā futbola stadiona būvniecībai Lucavsalā. “Urrā! Nu tad beidzot!”, vai ne? Nē. Stadionu paredzēts būvēt Lucavsalā.
Pavisam nopietni – man ir sajūta, ka šoreiz Rīgas domes darbinieki sanāca kopā un spēlēja stadionam vissliktāk piemēroto vietu bingo:
- Pēc iespējas sarežģītāka piekļuve;
- Iespējams piekļūt tikai no atsevišķiem punktiem, nevis visām pusēm;
- Pieejams tikai no vienas sabiedriskā transporta pieturas;
- Nav jēdzīgas gājēju un veloinfrastruktūras;
- Nav iespēju ērti ierasties vai doties prom;
- Jau šobrīd trūkst vietu kur novietot privātos auto;
- Ir pietiekami tālu no Rīgas centra, lai par centru to uzskatītu tikai Zolitūdes iedzīvotāji;
- Teritorijai nākotnē ir potenciāli applūšanas riski;
- Ekstrēmi neērta piekļuve nerīdziniekiem.