Latvijas televīzijas kanālos pēdējo gadu laikā ir diezgan švaki ar humora šoviem. Savulaik vai nu tie bija labāki, vai arī man bija sūdīgāka humora izjūta un zemākas ekspektācijas. Piemēram, pirms kāda laiciņa noskatījos vienu jaunā šova “Nu, nopietni?” sēriju. Tur principā centrālais joks bija – Baiba Sipeniece-Gavare un Valters Krauze saģērbjas kā pensionāri un amzierīgi sarunājas pie televizora. Tāda “Imanta-Babīte”, tikai bišķi neērti skatīties, jo vairs nav deviņdesmitie.
Tomēr tad kādu vakaru negaidīti trāpīju uz patiesi izcilu pašmāju humora šovu. Teikšu pavisam godīgi – tik brangi izsmējies nebiju sen. Vairākas reizes raidījuma laikā burtiski un vārda tiešā nozīmē nedaudz apraudājos no smiešanās. Absolūts humora šovu tīrradnis. Svaigs un nepieradināts. Kā minimums desmit reizes ņirdzīgāks par “Nu, nopietni?” Šo humora šovu sauc “Tumsas detektīvi”.
“Latvijas profesionālākie paranormālo aktivitāšu izmeklētāji dodas aizraujošās, nervus stindzinošās ekspedīcijās, lai, liekot lietā profesionālu un mūsdienīgu aparatūru, fiksētu iespējamu paranormālo parādību klātbūtni. Tiks izpētīti gan populāri un vēsturiski objekti, gan arī plašākai sabiedrībai nezināmas vietas, kurās novērotas aizdomīgas, racionāli neizskaidrojamas norises. Ticēt vai neticēt redzētajam – tas paliek skatītāju ziņā.”
Raidījumā, kuru noskatījos, “Tumsas detektīvi” devās uz Liepājas Karostas cietumu, lai sazinātos ar Balto dāmu, kā arī Grenču skolā uzrunāja kara laikā mirušās dvēseles.
Raidījuma vadītājs un stāstu pieteicējs ir lieliskais pašmāju aktieris Mārtiņš Vilsons. Viņš ekstrēmi nopietnā balsī un ar tēraudcietiem sejas vaibstiem piesaka izmeklētāju komandas nākamos galamērķus. “Starp vietām, kuras glabā baisu notikumu atmiņas, ir tādas, kurās šīs liecības burtiski mājo ikvienā mūra centimetrā. Sāpes, kas te ir plosījušās, ir grūti iztēloties...”