/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
:format(webp)/nginx/o/2025/05/06/16824305t1hfa78.png)
Nav daudz šaušalīgāku iespējamo scenāriju pasaulē, kā pamosties dzīvam zārkā vairāku metru dziļumā zem zemes. 1968. gadā tieši to piedzīvoja kāda sieviete, tiesa, viņa nebija apglabāta kļūmes dēļ un bēres noturētas netika. Viņa bija nolaupīta un aprakta stiklšķiedras un finiera kapsulā, kur pavadīja vairāk nekā trīs dienas, gaidot, kad nolaupītājiem tiks samaksāta izpirkuma maksa.
Daudzu cilvēku ļaunākais murgs – tikt apglabātam dzīvam. Par laimi, mūsdienās medicīna ir pietiekoši attīstīta, lai iespēju, ka kāds varētu nepamanīt, ka mēs patiešām esam miruši, pavisam droši varētu izslēgt. Tomēr nav jānomirst, lai šāds murgs piepildītos. To ar mums var izdarīt vienkārši ļaundari, kā tas bija 1968. gada 17. decembrī, kad tika nolaupīta un aprakta dzīva 20 gadus vecā koledžas studente un bagātas ģimenes mantiniece Barbara Džeina Makla.