Finanšu pratība Latvijā joprojām ir vājais punkts, neskatoties uz dažādām izglītības iniciatīvām

Ja nav uzkrājumu, tad attiecīgi nav arī ieguldījumu. Galvenie iemesli, kuru dēļ cilvēki Latvijā neiegulda naudu, ir nepietiekami ienākumi (53%) un zināšanu trūkums (26%). Īpaši izteikti tas redzams jauniešu vidū: 40% respondentu vecumā no 18 līdz 29 gadiem kā galveno šķērsli uzkrājumu veidošanai min zemu finanšu pratību, bet vecuma grupā no 30 līdz 39 gadiem šādu atbildi snieguši 29%.

Zemi uzkrājumi valsts līmenī nozīmē mazāk pieejama kapitāla investīcijām un uzņēmējdarbības attīstībai. Vāja investīciju aktivitāte kavē inovāciju attīstību un produktivitātes pieaugumu, savukārt ierobežota iedzīvotāju līdzdalība finanšu tirgos neļauj veidoties ilgtspējīgiem kapitāla uzkrājumiem, tostarp pensiju sistēmā. Interesanti, ka puse Latvijas iedzīvotāju vispār neveic ieguldījumus. Šo faktoru kopums ekonomikā var veidot ilgstošu stagnāciju.

Iedzīvotājiem individuālā līmenī tas nozīmē zemāku dzīves kvalitāti un lielāku atkarību no valsts atbalsta mehānismiem, piemēram, pabalstiem.

“Cilvēkiem ar zemu finanšu pratības līmeni ir augstāks risks nonākt tā dēvētajā “dzīvošanas no algas līdz algai” ciklā. Viņiem ir daudz grūtāk izveidot finanšu drošības spilvenu gadījumos, kad notiek ekonomiskās svārstības,” skaidro "Eleving Group" korporatīvo attiecību direktors Artūrs Čakars.

“Nauda bieži tiek tērēta impulsīviem un īslaicīgi noderīgiem pirkumiem, kas ātri zaudē savu vērtību, nevis ieguldīta, piemēram, trešajā pensiju līmenī, kas nākotnē nodrošinātu finansiāli stabilākas vecumdienas un mazinātu spiedienu uz valsts sociālo budžetu,” norāda Čakars.

“Ģimenei ir ļoti būtiska loma, jo finanšu pratības pamati veidojas jau agrā bērnībā. Bērni novēro, kā vecāki rīkojas ar naudu, kā tiek pieņemti lēmumi par tēriņiem, uzkrājumiem un budžetu.

Šie novērojumi tālākajā dzīvē bieži kļūst par uzvedības modeļiem. Tāpēc ir svarīgi, lai vecāki ar bērniem runātu par naudu, skaidrotu tās vērtību un iesaistītu viņus vienkāršos ģimenes finanšu procesos. Skumji, ja ģimenē uzkrājumi netiek uzskatīti par prioritāti. Ikdienas paradumi, piemēram, impulsīvi pirkumi, kredītu ņemšana īstermiņa vajadzībām vai dzīvošana no algas līdz algai rada nepārtrauktu īstermiņa finanšu spiedienu, kas apgrūtina ilgtermiņa uzkrājumu veidošanu. Bērni mācās arī to,” skaidro SEB bankas Finanšu pratības mentore Linda Šablinska.

Vājas zināšanas par finansēm, investīciju pasivitāte un kā sekas – recesija un lēna ekonomikas attīstība – ir rezultāts tam, ka finanšu pratības apguve nav integrēta valsts izglītības sistēmā. Eksperti ir vienisprātis – tas ir jāmaina. Salīdzinot ar Eiropu, ASV un citām valstīm, Latvijā iedzīvotāju izglītošana par finanšu jautājumiem joprojām būtiski atpaliek. Piemēram, Austrālijā finanšu pratība ir iekļauta vispārējās izglītības programmā, savukārt Vācijā un Nīderlandē darbojas labi finansētas un mērķētas valsts finanšu izglītības programmas pieaugušajiem.

Patlaban Latvijā iedzīvotājus par finansēm izglīto vairākas organizācijas – katra pēc savas izpratnes un iniciatīvas. Latvijas Bankai ir sava finanšu pratības platforma, "Eleving Group" izstrādājusi savu, darbojas “SEB Skolu vēstnešu programma”, bet "Investoru klubs" īsteno savu skolu projektu. Tomēr galvenā problēma – temats joprojām nav integrēts valsts izglītības sistēmā, tādējādi trūkst sistēmiskas pieejas.

“Mēs Latvijā neesam raduši runāt par naudu. Nauda, investīcijas, labklājības veidošana un turība – šie temati joprojām ir tabu. Savukārt Skandināvijas valstīs par finanšu tirgiem un instrumentiem runā ikdienā — pie vakariņu galda tiek apspriestas gan akcijas, gan obligācijas, arī ar bērniem, radiem un draugiem. Tieši bailes no riska un neziņa ir galvenie iemesli, kuru dēļ investīcijas tiek atliktas,” skaidro uzņēmēja un investore Inta Buša. Viņa uzsver, ka pārmaiņām nepieciešami vairāki būtiski priekšnosacījumi.

Pirmkārt - atbalstoša vide, kur drīkst kļūdīties un mācīties. Cilvēkiem bieži vien pietrūkst iespēju atklāti un bez spriedzes runāt par naudu. Kad viņi redz, ka citi uzdod līdzīgus jautājumus un dalās savos izaicinājumos, rodas apziņa – “es neesmu viens”.

Otrkārt - kopienas sajūta. Kopiena pulcē cilvēkus ar līdzīgām interesēm, kas iedvesmo un motivē cits citu. Esot vidē, kur ir normāli domāt par investīcijām, uzkrājumiem un ilgtermiņa mērķiem, cilvēks maina savu domāšanas veidu un sāk uztvert risku kā iespēju, nevis kā draudu.