Faktomāts ⟩ Bismarks attaisno Krievijas iebrukumu Ukrainā? (1)

Viltojumi var dzīvot gadsimtiem ilgi – piemēram, Krievijas diktatora Vladimira Putina populārais citāts, kas piedēvēts viņa iemīļotajam caram Aleksandram III:

Šī frāze tika iemūžināta uz pieminekļa Aleksandram III, ko diktators atklāja pašrocīgi. To citēja Žirinovskis un Zjuganovs. Tā ir pārinterpretēta (“Armija, flote un Baltkrievija”) un iestarpināta krievu patriotiskajās dziesmās, piemēram, “Tēvoci Vova, mēs esam ar tevi”. Vienīgais avots ir Aleksandra III znota memuāri, kas publicēti gandrīz 40 gadus pēc imperatora nāves. Līdzīgu domu pauda arī ārvalstu monarhi pirms un pēc Aleksandra – kultūras kritiķis Konstantīns Dušenko norāda uz ķeizaru Vilhelmu un Frīdrihu II Lielo.

Pats citāts ir nekaitīgs sava laikmeta atspoguļojums, taču šodien tas izklausās pēc Putina ideoloģijas (“mums visapkārt ir vieni vienīgi ienaidnieki, esam ielenkts cietoksnis”) izpausmes un attaisnojuma. Režīmam kalpo arī mūsdienīgāki viltojumi.

Propagandas mehānisms

Krievijas interneta dezinformācija darbojas pēc “melu ugunsdzēsības šļūtenes” principa:

1. Sākotnējā informācijas iepludināšana ir klusa – blogā, slejā vai attēlā kādā populārā tīmekļa vietnē.

2. Tālāka pārpublicēšana un nostiprināšana apziņā, ko nodrošina plašsaziņas līdzekļos pazīstamas personas, palielina ticamību. Piemēram, vairāki no minētajiem citātiem ir iegājušies tautā uz ilgākiem laikiem, pateicoties Ņikitam Mihalkovam.

3. Koncentrēta satura iegūšana jeb nostiprināšanās apziņā notiek tad, kad citāts tiek atkārtots valsts plašsaziņas līdzekļos, iespiests mācību grāmatās vai atkārtots autoritatīvās aprindās. Daži citāti tiek tulkoti citās valodās un atgriežas savu “autoru” dzimtenē – Eiropā un ASV.

Komplimenti 

Visvairāk no “komplimentāriem viltojumiem” cieta vācu valstsvīrs, diplomāts un politiķis Oto fon Bismarks (1815-1898). Citātus ir diezgan viegli atspēkot – meklējot atslēgvārdus pilnos runu krājumos, memuāros, vēstulēs sievai, māsai un svainim.

Citāts “nekad nekarojiet...” tika pieminēts patriotiskos komentāros un Krievijas medijos (piemēram, “Militārais apskats”, 2014), aktīvi izplatīts sociālajos tīklos un blogos – īpaši Krimas un Sīrijas kontekstā. Jau pieminētais Konstantīns Dušenko (“Slaveno citātu vēsture”, 2018) konstatē: ne “nekad neejiet karot ar krieviem...”, ne arī līdzīgu frāžu viņa runās nav. Šo nostāju apstiprina pat Krievijas prokrieviskā radiostacija “Sputnik”. Visticamāk, tas parādījās kā aforisms un tikai vēlāk tika “piedēvēts” Bismarkam, lai cienīgāk izskatītos.

2025. gadā Krievijas propaganda mēģina atrast kaut ko uzmundrinošu citā “Bismarka” aforismā:

Krievu citātu krājumos internetā to “teicis” vai nu Bismarks, vai arī Lielbritānijas premjerministrs Čērčils (1874-1965) – pēdējam ļoti patika runāt aforismos. Krievijas propagandisti šo citātu īpaši iecienīja, kad kļuva skaidrs, ka iebrukums Ukrainā jau sen ir iestrēdzis un nekust ne no vietas. Patiesībā tas ir krievu sakāmvārds: “Ne ātri iejūdz, bet drīz ierodies” (piem., Dālam). Antona Čehova 1901. gada piezīmju grāmatā ir ieraksts “...lēni iejūgt, bet ātri braukt ir šai tautai raksturīgi, teica Bismarks”; citāts jau tolaik tika piedēvēts vācu politiķim.

“Viņš pārņēma Krieviju ar zirga vilktu koka arklu un atstāja to ar atombumbu”

Frāzi, ko Čērčils it kā esot veltījis padomju diktatoram Josifam Staļinam, 1988. gadā iemūžināja dedzīgā komuniste un sabiedriskā aktīviste Ņina Andrejeva; kopš tā laika Staļina rehabilitācija Krievijā lielā mērā ir notikusi ar šīs frāzes patosu. Tā nonākusi Staļina biogrāfijās (J. Jemeļjanovs) un plašsaziņas līdzekļos; 2013. gadā Krievijas komunistiskā partija (KPRF) to pat izvietoja uz Staļingradas kaujas 70. gadadienas reklāmas stendiem. Patiesais frāzes autors bija britu žurnālists marksists Īzaks Deučers: savā nekrologā pēc Staļina nāves (Manchester Guardian, 1953. gada 6. marts) viņš rakstīja: “Staļina vēsturisko sasniegumu būtība ir tā, ka viņš panāca, ka Krieviju, kas uzara laukus ar koka arkliem, viņš atstāja aprīkotu ar atomreaktoriem”. Jau 1988. gadā laikraksts “Pravda” noliedza, ka minētā citāta autors būtu Čērčils.

Pravietojumi

Šī “Maidana” (kā to definēja mācītājs Andrejs Kurajevs) tēze ir kļuvusi par Krievijas retorikas “kanonu” kopš 90. gadiem un īpaši pēc 2014. gada: šo citātu kā Bismarka “ģeopolitisko testamentu” atkārtoja politiķi, publicisti, grāmatu autori (A. Šutovs, I. Savons, G. Krjučkovs u. c.) un lielākie Krievijas mediji. Jau 1997. gadā to citēja nākamais “Roscosmos” vadītājs Dmitrijs Rogozins laikraksta “Nezavisimaja Gazeta” lappusēs (17.06.1997. – tiešsaistes arhīvā). Tomēr, kā norāda Bismarka fonda pārstāvis Dr. Ulfs Morgenšterns, “Bismarks neko tādu nav teicis. Un nevarēja teikt” – viņa runās, vēstulēs un pat laikabiedru memuāros šādas domas nav atrodamas. Turklāt kanclers bija pret militāru spiedienu pret Krieviju un nelietoja terminu “Ukraina”, kas vācu politiskajā leksikā parādījās vēlāk. Šī frāze nav nekas vairāk kā Rietumukrainas priestera Ivana Rudoviča idejas pārstāsts no 1926. gada publikācijas.

2014. gada dzejolis “Krievijas apmelotājiem-2” kļuva par virālu “Puškina atbildi” Krievijas ārpolitikai un starptautiskajai izolācijai. Patiesībā tas ir mūsdienu dzejnieka Vladimira Verova darbs, ko viņš pirmo reizi publicēja portālā “Стихи.ру” 2005. gadā un noformēja ar virsrakstu “Krievijas apmelotājiem 2004”. Pats Verovs 2010. gadā forumā “Krievija – Rietumi” apstiprināja savu autorību.

Frāze “Nākotnes fašistus sauks par antifašistiem” kļuva tikpat satriecoši populāra pēc 2014. gada. To citēja gan Krievijas (“Izvestija”, Radio Brīvība), gan Ukrainas (“Mūsu Kijiva”, “Cenzor”) izdevumi.

Šis citāts sākotnēji nav rakstīts krievu valodā – citāti Čērčilam Eiropā un ASV tiek piedēvēti tikpat bieži kā citāti Bismarkam tiek piedēvēti Krievijā. 2018. gadā Teksasas štata gubernators Gregs Ebots to rakstīja tviterī. Starptautiskā Čērčila biedrība pēc tam veica izmeklēšanu: Čērčila biedrības informatīvā biļetena redaktors apstiprināja – tas nav atrodams nevienā oficiālā Čērčila dokumentā, runā vai tekstā. Šāda doma ASV parādījās jau pagājušā gadsimta 30. gados, dažkārt to piedēvēja senatoram Hjū Longam, bet Čērčilam tā “pielipa” tikai ap 2010. gadu.

“Pravietojums par Rietumu sazvērestību ar Ukrainas rokām” ir kļuvis par daļu no meinstrīma, lai gan amerikāņu filantrops Džordžs Soross neko tādu nekad nav teicis. Pirmo reizi frāze ar šādu saturu tika fiksēta propagandista Zapolska slejā tīmekļa vietnē Regnum (2014), kur viņš ciniski spekulēja par Eiropas labumu no Ukrainas pārvēršanas “pelnu kaudzē, kas pārkaisīta ar līķiem” – šī doma vēlāk daudzos pārpublicējumos tika piedēvēta Sorosam.

Sazvērestības

Pirmo reizi skaitli 15 miljoni minēja publicists Andrejs Parševs 1999. gadā, apgalvojot, ka viņš to dzirdējis Margaretas Tečeres runas audioierakstā. Kopš tā laika šis citāts ir regulāri kaut kur atkārtots: Komunistiskās partijas līderis Genādijs Zjuganovs to minēja 2009. gadā izdotajā grāmatā. Krievijas Ārlietu ministrijas preses pārstāve Marija Zaharova 2018. gadā informatīvajā sanāksmē atkārtoja Tečeres vārdus. Tomēr oficiālajos arhīvos, tostarp Tečeres fondā, nav atrodamas nekādas pazīmes, kas liecinātu par šādas runas esamību. Žurnālisti, kuri 1991. gadā Hjūstonā klātienē klausījās šo runu, neko tādu neatceras. Tečeres fonda pārstāvis Kriss Kolinss nosauca šo citātu par “acīmredzamu izdomājumu”. Parševs frāzi ieviesa, atsaucoties uz neesošu ierakstu, un pēc tam “PSRS” citātā tika aizstāta ar “Krieviju”, lai nodrošinātu atbilstību aktuālajam stāvoklim.

Līdzīgs stāsts ir pirmajai ASV valsts sekretārei sievietei Madlēnai Olbraitai (un kādreiz pirmajai afroamerikānietei, kas kļuva par ASV valsts sekretāri, Kondolīzai Raisai) piedēvētā ideja par Sibīrijas atdalīšanu. Šis mīts radās Krievijas forumos, no kurienes tālāk izplatījās Krievijas plašsaziņas līdzekļos. Šo domu kādā intervijā pieminēja krievu kinorežisors Ņikita Mihalkovs, to “pārķēra” Krievijas Valsts domes ārlietu priekšsēdētājs Aleksejs Puškovs un pēc tam Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs (2015), kurš apgalvoja, ka saskaņā ar ASV un Olbraitas teikto “ne Tālie Austrumi, ne Sibīrija nepieder Krievijai”. Diktators Putins 2007. un 2021. gadā publiski minēja “dīvainas idejas” par Sibīrijas piederību, nenorādot avotus. Žurnālistes Jūlijas Latiņinas un Olbraitas fonda darbinieku veiktā izmeklēšana apstiprināja: šis citāts ir izdomājums.

Vienīgais idejas paudēju “pierādījums” ir 2006. gada intervija, kurā Krievijas Federālā drošības dienesta atvaļināts ģenerālis paziņoja: izlūkdienesti “lasīja Olbraitas prātu” un atrada ideju viņas galvā.

Viens no slavenākajiem Krievijas sazvērestību viltojumiem bija tā dēvētais “Dallesa plāns” – teksts, kas atklāja slepenas metodes, lai panāktu Krievijas morālo sabrukumu, izmantojot “piemuļķošanu” un “vērtību nomaiņu”. Kopš 90. gadu sākuma to citēja Krievijas laikrakstos, runās un mācību grāmatās, un līdz 2010. gadam tas bija kļuvis par vispārpieņemtu patiesību.

ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes vadītājs Alens Dalless pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, ja viņš kaut ko tādu patiešām plānoja, tad savu plānu tekstus nevienam neatstāja. Pats “plāns” ir Anatolija Ivanova padomju romāna “Mūžīgais zvans” (1981) fragmentu apkopojums, kurā amerikāņu ļaundaris lasa monologu par PSRS iznīcināšanu. 2016. gadā Krievija atzina viltoto “Dallesa plānu” par ekstrēmistisku materiālu un to aizliedza.

Arī viens no visizplatītākajiem “sazvērestības” citātiem tiek piedēvēts Bismarkam. Tas ir parādījies krievu mācību grāmatās un televīzijā, un to savā rakstā citē vēstures zinātņu doktors Boriss Havkins. 2016. gada izstādē “Krievija – mana vēsture” šī frāze rotāja reklāmu. Runetā tā parādījās ap 2010. gadu – vispirms par visiem “slāviem” un tikai pēc tam par “krieviem”.

2025. gada maijā pēc sarunām Stambulā to mazliet savdabīgā veidā atkārtoja Krievijas delegācijas vadītājs Vladimirs Medinskis.

Teiktā atspēkojums jau gadiem ilgi ir atrodams Krievijas Militāri vēsturiskās biedrības – organizācijas, ko dibinājis un vada pats Medinskis, – tīmekļa vietnē.

Projektu “Faktomāts” jeb “Truth Flash” atbalsta Eiropas Mediju un informācijas fonds (EMIF). Pilna atbildība par jebkādu EMIF atbalstīto projektu saturu gulstas uz šī satura autoru(-iem), un šis saturs var nesakrist ar EMIF un fonda partneru – Kalusta Gulbenkiana fonda un Eiropas Universitātes institūta – pozīciju.