Kāpēc izmira neandertālieši?

Viņiem nepiemita būtiskas atšķirības, lai gan, pētot DNS, ir skaidrs, ka viņiem nevarēja būt kopīgu pēcnācēju. Neandertāliešiem bija cita galvaskausa uzbūve, taču viņiem bija izveidojušies primitīvi sociālie institūti, un viņi pilnībā pārvaldīja roku darbu.

Divi veidi vairāk vai mazāk miermīlīgi dzīvoja viens otram līdzās, taču tad pēkšņi notika tas, ko zinātnieki vēl līdz šim nav spējuši izskaidrot — neandertālieši gluži bez pēdām pazuda no Zemes virsmas, atstājot savus saprāta brāļus lepnā vientulībā. Precīza skaidrojuma nav, taču, iespējams, tieši pēdējā laikā sāk uzspīdēt neliels gaismas stariņš par šo mīklaino izzušanu.

Neandertāliešu liktenis nav tikai vēsturiska problēma. Atbilde uz jautājumu, kāpēc izmira mums tik ļoti līdzīgie neandertālieši, ir ārkārtīgi svarīga, lai saprastu visus iespējamos mūsdienu cilvēkam adresētos draudus, kurus sevī slēpj biosfēra.

Ja jau tik viegli, faktiski bez vērā ņemamas pretestības no planētas pazudis viens cilvēku veids, tad nav izslēdzams, ka kaut ko līdzīgu kādreiz var sagaidīt arī otrs, izdzīvojušais Homo sapiens. Turklāt bioloģiskajā aspektā mūsdienu saprātīgais cilvēks jau sasniedzis augstāko punktu, proti — gluži tāpat, kā savulaik to bija sasniedzis neandertālietis…

Tāpēc neandertāliešu drāmu mēģināja atšifrēt arheologu, antropologu, ģeologu un klimatologu veidota grupa Kembridžas profesora Tjērda van Andela vadībā. Zinātnieki nolēma apkopot plašu bioloģisko, ekoloģisko un socioloģisko datu banku par vidējā paleolīta periodu pirms 20–40 tūkstošiem gadu. Cilvēki dzīvoja akmens laikmetā un viņu bruņojumā bija tikai divu veidu ieroči — cirtnis un skrāpis.

Alu cilvēks patiesībā jau vairāk nebija nemaz tik mežonīgs un tumsonīgs. Viņš apglabāja savus tuviniekus un kapus izgreznoja piemiņas plātnēm. Neandertālietis apkopa sasirgušos, prata iegūt un uzturēt uguni, pārvaldīja kolektīvo medību paņēmienus un audzināja savus bērnus.

Viņš gan nebūvēja apmešanās mītnes un nenodarbojās ar zemkopību. Kā var spriest pēc akmens darbarīkiem, neandertālietim bija attīstīta plauksta, un viņš spēja savienot divu pirkstu galus, kas dažādu manipulāciju veikšanai ir ārkārtīgi nozīmīga spēja. Taču neandertālietis nespēja runāt, lai gan viņam bija tā dēvētais zemmēles kauls.

Savukārt smadzeņu apjoms viņam bija lielāks gan nekā viņa priekštecim heidelbergas cilvēkam, gan vistuvākajam radiniekam Homo sapiens. Acīmredzot runas mākslas jautājumā neandertālieti pievīla neattīstītā smadzeņu pieres daļa. Minētās pētnieku grupas dalībnieki pirmo reizi izsekoja arī divu hominīdu veidu migrācijas ceļus.

Pētot aizvēsturiskā cilvēka apmetņu vietas, viņi izmantoja klimatiskos un radiometriskās datēšanas mūsdienu modeļus. Kopumā izpētīja 400 senā cilvēka arheoloģiskās apmetnes Eiropas teritorijā.

Visizplatītākā versija par neandertāliešu pēkšņo izzušanu ir tāda, ka viņus fiziski iznīcinājuši konkurenti. Kāpēc gan ne? Visu veidu senie cilvēki taču bija kanibāli, kuri bija ļoti iecienījuši savā ēdienkartē iekļaut svešinieku miesu. Taču šeit noteikti jāielāgo, ka neandertālietim bija neapšaubāmi lieliskāki fiziskie dotumi nekā mūsu tiešajiem priekštečiem.

Viņu muskulatūra bija attīstīta tik lielā mērā, ka pat anaboliskos steroīdus pārēdies nēģerzēns olimpisko sprinteru skrejceļā varētu uz to nolūkoties neslēptā skaudībā.

Taču vissvarīgākais, ka sekojošajos gadsimtos nevienai no asinskāro konkistadoru paaudzēm, kuru rīcībā bija nesalīdzināmi pilnveidotāki sev līdzīgo radību iznīcināšanas ieroči, vienalga nav izdevies pa tīro no Zemes virsmas noslaucīt nevienu rasi, pat nevienu tautu.

Neandertālieši itin mierīgi un veiksmīgi uz Zemes dzīvoja apmēram 250 tūkstošus gadu. Tieši Eiropā viņi nešaubīgi valdīja vismaz 100 tūkstošus gadu. Un tikai šā perioda beigās pēkšņi — atbilstoši vēsturiska­jām mērauklām — viņiem uzradās konkurents: saprātīgais cilvēks, kurš ieradies no Āfrikas.

Jau vairākkārt minēts, ka ģenētiski mūsu tālajiem senčiem visvairāk līdzīgi ir mūsdienu Tanzānijas un Āfrikas dienvidu daļas iedzīvotāji. Kopā ar jauno kaimiņu nezin kāpēc pār Eiropu nāca arī skarbais ledus laikmets. Vai plaukstošais neandertāliešu dzimums nespēja tik pēkšņi pielāgoties jaunajiem apstākļiem?

Arī Darvina evolūcijas teorija kapitulē, ja ar tās palīdzību jāizskaidro šie sprādzienveidīgie procesi, lai gan tieši tiem bijusi izšķirīga nozīme mūsu planētas vēsturē. Acīmredzot tikai katastrofu un sinerģētikas teorijas spēj izskaidrot, kādā veidā pašorganizējoša sistēma, kas atrodas drošības robežas tuvumā, spēj pārvērsties nenoturīgā sistēmā, ko var ietekmēt pat šķietami visnenozīmīgākā iedarbība.

Evolucionārais liktenis ļaundaris izkārtojis tā, ka neandertālietis bija nonācis savas vēsturiskās attīstības virsotnē. Tieši tāpat, starp citu, kā tas savulaik bijis arī ar dinozauriem.

Neliels triecieniņš, un sistēma zaudē spēju veikt informatīvo apmaiņu ar apkārtējo vidi, tādējādi strauji un nenovēršami degradējas.

Homo sapiens, kas arī jau ir pārtraucis bioloģisko attīstību, pagaidām patvēries citā, paša radītā evolūcijā, proti — sociālajā evolūcijā, kuras iespējas šobrīd ne tuvu nav izsmeltas.

Tjērda van Andela grupa secināja, ka neandertāliešiem nav bijis piemērota apģērba, lai spētu izturēt pēkšņās klimata izmaiņas, kad pirms 70 tūkstošiem gadu sākās planētas globālā atdzišana.

Vienai paaudzei šīs izmaiņas likās nemanāmas, jo temperatūra gan svārstījās, taču būtiskas floras un faunas izmaiņas varēja izjust, tikai aplūkojot procesu gadsimtu mērogā.

Neandertāliešiem un kromaņoniešiem, sasniegušiem savas evolūcijas kulmināciju, diemžēl nebija izstrādāta aizsardzība pret jauno faktoru iedarbību. Vienlaikus ar ledāju virzīšanos arī viņi sāka atkāpties Eiropas dienvidu virzienā.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka tieši šajā periodā, sapratis savu bezizejas stāvokli, senais cilvēks veicis starprasu pārošanās mēģinājumus. Taču bioloģiju nav iespējams apmānīt — tādiem pēctečiem diemžēl nebija nākotnes.

Pirms 30 tūkstošiem gadu temperatūra pazeminājās līdz –10 grādiem, un to neandertālieši jau vairs nespēja izturēt.

Pēdējās neandertālieša atliekas atrastas Pireneju kalnos, un to vecums ir 29 000 gadu. Viņa fiziskie rādītāji ir gana iespaidīgi: augums aptuveni 180 cm, svars aptuveni 100 kg. Ir grūti pārbaudāma informācija, ka daži neandertāliešu īpatņi Eiropas kalnos mitinājušies līdz pat 17. gadsimtam. Daudzi vērtētāji viņu saista arī mistisko sniega cilvēka veidolu, par ko radīts ne mazums leģendu. («Kabinets», Nr. 7 — red.)

Savukārt kromaņonieši, kuri savus sugas brāļus pārspēja gan sociālās organizācijas jomā, gan spējā ātrāk pielāgoties dzīves apstākļiem, savā ikdienas darbu arsenālā bez cirtņa un skrāpja jau bija iekļāvuši arī jauna veida ieročus — šķēpus, zvejniecības tīklus, parādījās arī pirmās savstarpēji sašūtās ādas, proti — silts apģērbs.

Skaidrs, ka tālajā akmens laikmetā bija problēmas ar masu komunikācijas līdzekļiem, tāpēc neandertālieši nepaspēja iepazīties ar šiem jauninājumiem, kas, iespējams, arī viņiem nodrošinātu izdzīvošanu, tāpēc viņi, aukstumā drebot, tikai spiedās ap ugunskuriem, savas līdzšinējās bezrūpīgās dzīves mazliet izlutināti un paši nespējot nekā jauna izgudrot.

Savā ziņā neandertālieši bija gluži vai akmens laikmeta aristokrāti. Cilvēks kļuva par bāreni.

Mēdz teikt, ka īstam jūrniekam nekad nesalst — jūrnieks vienkārši jūtas spirgti. Taču, kad jūrniekam kļūst pavisam spirgti, viņš sasalst un apgāžas. Šajā ziņā neandertālietis, lai arī faktiski nekad jūrā nav devies, patiesībā bija viens īstens jūrnieks, un viņa simboliski neveiksmīgais kuģojums ir bargs biedinājums cilvēcei.

Arī mūsu dienās taču vēl saglabājies gana daudz primitīvu tautu un dažādu ekoloģiski ievirzītu kustību un pulciņu, kuri uzskata, ka jebkura tehnika iznieko cilvēka garu.

Varbūt neandertālietis arī domāja, ka daba viņu tikai pārbauda, lai stiprinātu viņa garu un gribu, tāpēc patiešām kā īstens jūrnieks aukstumu sagaidīja gluži bezbailīgi, bez vismazākā rūgtuma un nožēlas?

Turpmāk vēl.