Vismaz virsrakstam jābūt nopietnam un pirmajā teikumā jāpasaka, ka ASV prezidenta Džordža Buša vizīte un viņa runa Mazajā ģildē bija ļoti nozīmīga Latvijai un tās tēla veidošanai pasaulē.
Lojalitātes lauskas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tiesa, ārvalstīs latviešiem nereti nākas dzirdēt, ka mēs esot amerikanizējušies. Man pat liekas, ka Džons Kenedijs patiesībā ir teicis: «Nedomā par to, ko Latvija var dot tev, bet par to, ko tu vari dot Latvijai!»
Es arī vēl neesmu atmetis valstij ar roku. Valstij, kurā pagaidām vēl nav partiju Rietumu izpratnē. Valstij, kurā pilsoņi balso par citu, nevis par savām interesēm, tā balsodami par cilvēkiem, no kuriem neko labu sev nevar sagaidīt. Toties ir piepildījies Trešās Atmodas sauklis: Mēs gribam būt kungi paši savā zemē!»
Tāds kušķītis kungu ir. Tagad ir tā: latviešu politiķi ir sapinušies paši savā Satversmē kā pārāk garā mētelī, jauc totalitārisma nosodīšanu ar komunisma nosodīšanu utt.. Tie, kas to saprot, atkal nesaprot nākamo, un neviens no mums nav labāks.
Visvairāk man bija kauns tā mazā pulciņa dēļ, kas vicināja karodziņus un centās sumināt Bušu pie Brīvības pieminekļa. Ja varēja uzaicināt un pārbaudīt tik maz cilvēku, cik tur bija, tad ar tādiem pašiem panākumiem varēja uzaicināt piecreiz vairāk, un acu aizmālēšana būtu izdevusies labāk.
Taču demokrātija un vārda brīvība tika nobēdzināta Zooloģiskā dārza apkaimē, gandrīz vai tīģerim zem astes. Varēja taču arī Stendzenieka draugu grupa pie tā paša Brīvības pieminekļa tos plakātus turēt, un Latvijas tēls būtu tikai ieguvis. Arī Rīgas Dome nožēlojami bija ļāvusi un veicinājusi paralēlu reklāmas stenda aizņemšanu ceļā no lidostas.
Tādējādi vārda brīvība bija apspiesta un zemē izklātos pacifistu plakātus labākajā gadījumā varēja noturēt par zemes īpašnieka Arvīda Mūrnieka zvejas tīliem, kuri izlikti žāvēties pļavā.
Vienīgi nesaprotu, vai šur tur redzētie plakāti ar uzrakstiem WELCOME, PEACE DUKE, nevis DUKE OF PEACE, bija radīti atbilstoši avīžu stilam vai arī tīši fonētiski pieskaņotivienas citas lielas valodas, proti, krievu, ne pārāk augstas leksikas vārdam.
Ja man kas visā tajā patika, tad tā bija Lora Buša. Viņas roku un kāju kustības atstāja mānīgu iespaidu — ka viņa nekad agrāk nav bijusi nevienā vizītē. Tas nozīmē, ka viņa nedarbojās mehāniski un viņas smadzenes politika nav sačakarējusi.
Atšķirībā no Elitas Patmalnieces, kurai ļoti patika kostīmiņš, kurā Buša kundze ieradās Nīderlandē, man simpatizēja šķietami vienkāršais apģērbs, kurā viņa pārvietojās pa uz sutku mirušo Vecrīgu. Arī mūsu prezidente apģērbā «nešikoja», toties, kā viņa apģērbās uz Krievijas svētkiem!!!
Prezidente pārliecinoši parādīja Latvijai un pasaulei, ka Bušs ir viņas draugs. tikai Bušam nav taisnība, kad viņš saka, ka viņi abi ar Vairu Vīķi-Freibergu runā to, ko domā. Tas vienkārši politikā neiet cauri. Viņi varbūt cenšas atstāt tādu iespaidu un paši tam tic.
Toties Putina parādīja, ka Vaira Vīķe Freiberga nav viņa draudzene un ierādīja viņai tālu vietu Lielā Tēvijas kara aksakalu ēnā, atriebdamies arī par to, ka, izskatīdamās pēc Tečeres labākajos gados, Latvijas prezidente aizēnoja viņa sievu.
Par papliķēšnu. Bušs to dara skaidrā prātā, pie pilnas saprašanas, kamēr Jeļcins ieknieba tad, kad bija ieņēmis sīvo. Bušs uzplikšķināja pa muguru arī Igaunijas prezidentam un vēl kādam, šķiet, Pildegovičam, pa vēderu, tā liekot saprast, ka diez cik inteliģents viņš vis nav un tur nelīdz ne Jēla, ne Hārvarda. Viņš šo nepilnību labprāt uzdod par priekšrocību un privilēģiju.
Es droši vien varēju doties uz Alfrēda māju Asītes ielā vai uz Zooloģisko dārzu, bet man likās svarīgāk saprast savu pozīciju un attieksmi, kaut vai tā būtu jāmaina. Citādi izskatās pēc vienkārši nolieguma, kas ir tikai pirmā pakāpe. Tālāk nāk interese, vilšanās un tikai tad zināšanas.
Noskatījos visu. Domāju, cik konkrēts vai abstrakts manā galvā ir irākiešu liktenis. Gala beigās, ja vēlos izaicinājumu, savu cēlumu es varu parādīt, dodoties talkā opozīcijai Baltkrievijā. Man ir arī aizdomas, ka es neesmu pacifists, droši vien neesmu tik tālu attīstījies.
Nu ir atkal miers un Bērziņš ar savu veselību un demokrātiju, kura būs kaut kad citreiz. Tauta mierīgi var atgriezties pie topā esošās Santas Dansbergas-Ančas un pie kāda no viņas divpadsmit žurnāliem.
Sākumā man pat nelikās nekas sevišķs, ka viņa ir apmierināta, ka ir miljonāru sarakstā, bet tad es sajutu, ka ARĪ LATVIJĀ — doch! — EKSISTĒ LABAIS TONIS. Ančas kundze teica, ka, ja nebūtu neatkarības piecpadsmit gadu, viņa varbūt būtu «tikai» kultūras nodaļas vadītāja Liepājas avīzē, bet tagad viņai esot pavisam cits redzesloks. Jādomā, ka tā patiešām ir.
Bet Kārlis Streips otrdien teica, ka tos, kuri brauc pāri Doma laukumam ar septiņdesmit kilometru ātrumu stundā, vajadzētu nošaut. Nav labi lietot vārdu nošaut.