Mātes diena jeb Rituāls un dzīvības dabiskā vērtība

Par darba svētkiem nosauktie pārklājas ar Satversmes sapulces sasaukšanas datumu. Neatkarības vēsts pasludinājumam seko lielā kara pretrunīgā atcere — vieniem uzvaras, citiem — zaudējuma zīme. Kara upuru piemiņai pa pēdām se­ko Eiropas diena. Daudzo politiskās vēstures ierakstu vidū nejauši pavīd arī kāds privātāks notikums — Mātes diena.

Lai gan kalendāra dati ir tik dažādi pēc sava satura un it kā savstarpēji nav sais­tīti, tos tomēr vieno kāda kopīga iezīme — to rituālā ievirze un simboliskā vērtī­ba. Pasaule, Eiropa, Latvija, privātais un publiskais vienojas kopīgā gribā pastāvēt — ilgstoši dzīvot brīvībā, labklājībā un drošībā, cik nu dabas un sociālais taisnīgums to pieļauj. Ikvienam atsevišķi, tautai un lielai modernu valstu vienībai kopā.

Katrskalendāra ieraksts aicina ikvienu iesaistīties un piedalīties. Ne visi šie uzaicinājumi saņem atbalstu un līdzdalību. Dažs no tiem paliek tikai par pagātnes vēsturisku aktivitāšu faktu un formālu atzīmi, citu vairāk uztur politiskās lielvaras pašapliecināšanās tieksme un iespējas.

Svinēti vai nesvinēti, kalendāra ieraksti mudina uz rituālas darbības apceri vis­pār. Rituāls ir simboliska kultūras zīme. Ar tā starpniecību tiek uzturēta kāda da­biska, gudra, vēsturiski mainīga, bet pastāvīgi atjaunojama kārtība. Tas atkārtojums nodrošina un stiprina dzīvības drosmi un nepārtrauktību.

Rituāls ievelk robežzīmi starp dzīvei svarīgo un mazsvarīgo, būtisko un ne­būtisko, kas nemaz tik pašsaprotami skaidri ikdienā neatklājas. Līdzdalība rituālā uz mirkli atvirza ikdienas vēlmju un baudu pseidovērtīgo un savtīgo pievilcību, lai at­gādinātu un izceltu plašākas kopsakarības. Ne tikai personiskas, šauri politiskas, bet arī kosmiskas.

Rituālamir sava valoda. Tā ir maģiska sakrālas darbības valoda ar dziļu sim­bolisku jēgu. Simboli, kā zināms, spēj izteikt ne tikai apzināto, bet arī neapzinātu nozīmju un jēgu tīklu. Mūsdienās rituāla valoda gan kļuvusi pārāk racionāla, tāpēc tā ir vienkārši lietišķa — bez rituāliem raksturīgās mīklainības un noslēpumainības noskaņas. Maģijai tajā maz vietas.

Taču, kā norāda Oktāvio Pass, maģijai ir svarī­ga, tās pašas spēkiem vien neapzināma loma. Palīgā nāk reliģija, filozofija un citas jomas, lai noskaidrotu, ka …no vienas puses, tā cenšas nodibināt ciešu cilvēka sa­tiksmi ar kosmosu, un šajā nozīmē maģija ir universāla saziņas iespēja; no otras pu­ses, maģiskā darbība neslēpj sevī neko citu kā vien tieksmi pēc varas (Kentaurs, 2004., Nr. 33, 104. Ipp.). Ar varu te domāta dzīvības brālība — universāla dzīvī­bas griba un tās nepārtrauktība, kas izaicinoši uzturama par spīti iznīcībai, kariem, dabas un vēstures katastrofām.

Rituāliem ir neaizstājama loma vitalitātes iedrošinājumā un dzīvības dabiskā pienākuma atgādinājumā. Mātes kults, mātes godināšana arvien kalpojusi par dzī­vības simboliskās nozīmes apliecinājumu.

Mātes ķermeniskā un simboliskā vērtība rodama dzīvības pirmritma radīšanā un uzturēšanā. Tikai notikusī jaunas dzīvības pasaulē nākšana piešķir tiesības sauk­ties mātes vārdā.

Mātes dienanav uzlūkojama tikai par privātu ģimenisku notikumu. Kamēr vēl dabiskais mātes ķermenis ir dzīvības pirmvieta un to nav aizstājušas jaunas teh­noloģijas, kamēr bioloģiskās mātes priekšrocība joprojām ir grūti apstrīdama, mā­tes rituālai daudzināšanai vajadzētu kalpot par dabiskas dzīvības vērtības apliecinā­jumu — ne tikai demogrāfijas veicinātāju, bet kosmiskā radīšanas akta vērtības simbolisku un faktisku zīmi. Vienlaikus nav piemirstams, ka misteriozais dzīvības radīšanas mirklis sniedz dziļi intīmas laimes izjūtu, kuru laikam gan neviena no mūsdienu plašajām baudu iespējām un tiesībām nespēj aizstāt.

Kā pats rituāls vispār, arī māte ir pretrunīgi vērtējama. No vienas puses, atka­rība no mierinošās un sargājošās paspārnes vājina patstāvību un aizkavē neatkarī­gas kustības sākšanos. Iniciācijas rituāli izsenis palīdzējuši, lai arī sāpīgi, atbrīvoties no mātes klēpja varas.

Par vīru top, aizejot no mātes gādīgā spārna saudzējošās ietekmes. Taču tad, kad nepieciešamā atbrīvošanās notikusi un patstāvīga kustība sākusies, seko gudra pateicība par vienreizīgo dzīvības iespēju un himnisks dzīvī­bas devējas lomas apliecinājums.

Lai arī kāda, māte bijusi un ir ikvienam. Bez mātes nepastāvētu pasaulē ienāk­šanas un tāpat arī aiziešanas rituāls. Apliecinot patiesu godbijību Mātes dienā, nā­kas ticēt rituāla spēkam. Rituāls un tā simboliskā darbība ne tikai apzinās, bet arī ie­tekmē realitāti.

Atbalstot dzīvībai būtisko un auglīgo, tas atbrīvo no bezspēcīga un depresīva pesimisma, kas paralizē individuālo un kopienas vitalitāti. Tas atjaunina dabiskas dzīvības tiesības un stiprina cerību uz to pastāvēšanu arī turpmāk.