Kurš piedziņas veids labāks Kur tas laiks, kad iepazinām priekšējās piedziņas automobiļus! Tie kardināli atšķīrās no ierastajiem aizmugurējās piedziņas auto.
Mūžīgais jautājums (18)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atšķirības bija ne tikai konstrukcijā, bet, galvenais, arī vadīšanā. Daži pieredzējuši autovadītāji, nespējot tikt galā ar "jaunumu", atgriezās pie "klasiskām vērtībām". Citi nebeidza slavēt jauno konstrukciju un tās vadīšanas priekšrocības.
Jautājums nav viennozīmīgs, katram piedziņas veidam ir savi plusi un mīnusi. Aizmugures piedziņu visi pārsvarā pazīstam ar "dibena" pastiprinātu vēlmi izslīdēt uz slidena ceļa un iespēju ziemā iesēsties kādā ceļmalas kupenā.
Pie plusiem būtu pieskaitāms samērā mazais apgriešanās rādiuss un rāmāks, "tīrāks" stūres rats (tas nav tik nervozs kā priekšpiedziņas auto, uz nelīdzena ceļa stūres rats netiek raustīts uz vienu vai otru pusi).
Spēkrati, kas aprīkoti ar priekšējo riteņu piedziņu, daudz drošāk jūtas piesnigušajos un dubļainajos ceļos, jo velkošie riteņi ir noslogoti (dzinēja un ātrumkārbas svars), tā nodrošinot labāku saķeri. Līdzīga situācija ir arī uz taisna ceļa, noslogotie priekšējie velkošie riteņi droši velk līdzi vieglo spēkrata pakaļgalu. Taču, ja sanāk "ziepes", tad ar klasiskiem paņēmieniem, pagriežot stūri pretēji slīdes virzienam, vien nepietiks.
Šādos gadījumos nepieciešama zināma pieredze un visu vadības sviru tehniskās iespējas. Tāpat apgriešanās manevrs prasīs vairāk uzmanības un pūļu nekā ar klasisko piedziņu. Tā varam apcerēt šo lietu gari un plaši, bet ko tad saka šo spēkratu lietotāji, kas ir braukuši gan ar vienu, gan otru auto?
- Einārs Kancāns (saimnieciskās daļas vadītājs):
"Autovadītāja stāžs nav no mazajiem, esmu autobraucējs kopš jau padomju laikiem. Sāku ar moskvičiem, tie mainījās, tad nāca "Gaz 21" un "Uaz". Tie bija īsti "dzelži"! Ar dinamiku knapāk, bet laba caurgājamība, neskatoties uz aizmugurējo piedziņu. Laiki mainījās, parādījās Rietumu spēkrati. Manā īpašumā bijušas dažādas markas, taču tā sanāca, ka visas priekšpiedziņas.
Kad piesēdos pirmo reizi pie "Audi" stūres, straujāk laidu vaļā un gandrīz sienā iekšā. Sapratu, ka stūrējošie ir arī velkošie riteņi. Vispār pieradu diezgan ātri un esmu apmierināts, jo ir stabilitātes izjūta. Arī uzsākot braukt, uz mīksta vai slidena seguma tik daudz neizbuksē kā "klasika".
Neesmu liels "skrējējs", taču aizmugures piedziņa šad tad saslīdēja, bet ar priekšpiedziņu pat neatceros. Tomēr viens starpgadījums palicis atmiņā. Vienā ziemīgā naktī tiešām steidzos. Braucot pa taisnu ceļa posmu (diezgan ātri), veicu nelielu manevru, rezultātā izbuksēja priekšējais ritenis un sajutu, ka tie vairs neklausa stūrei. Brīnumainā kārtā viss beidzās laimīgi."
- Gunārs Dūdars (pensionārs):
"Desmit gadus ir nostrādāts taksometru parkā, braucot ar "Volgu". Pie aizmugurējās piedziņas biju kārtīgi pieradis. Mainoties laikiem, arī autiņi mainījās. Sāku braukt ar golfu un opeli, nemaz tik traki nebija. Priekšpiedziņas automobiļiem aizmugure mazāk mētājās uz vienu un otru pusi, bet ziemā viegli pārvarēju sniega putru un kupenas. Neatceros, ka būtu izjutis kādas citas atšķirības."
- Ivars Caune (drošas braukšanas instruktors, uzņēmējs, autosportists):
"Automobiļi pēdējos 10 – 15 gados ir ļoti mainījušies neatkarīgi no to piedziņas veida. Lai ikdienas vadītājs pēc iespējas būtu pasargāts no kritiskām situācijām uz ceļa, gan priekšpiedziņas, gan aizmugurējās piedziņas auto tiek uzstādītas dažādas aktīvās drošības sistēmas, bremžu pretbloķēšanas sistēma, pretbuksēšanas sistēma, stabilitātes sistēma. Šīs sistēmas stipri samazina atšķirības starp automobiļiem ar dažādu piedziņu.
Jaudīgiem un ekskluzīviem auto šīs sistēmas ir iespējams atslēgt, jo autovadītājiem ar atbilstošām iemaņām un sportiska braukšanas stila piekritējiem lielāku prieku varētu sagādāt tieši aizmugurējās piedziņas spēkrats. Taču ikdienas transporta plūsmā ierindas autobraucējs pilnīgi noteikti drošāk jutīsies ar priekšpiedziņas automobili. Šie auto ar noslogotiem dzenošajiem riteņiem, īpaši uz slidenas brauktuves, ievērojami var samazināt kritisku situāciju izveidošanos.
Tomēr jāatceras – ja jūs braucat ar šādu auto, tas vēl nenozīmē, ka būsiet pasargāts no visiem starpgadījumiem. Tāpēc neatkarīgi no tā, kādu spēkratu ekspluatējat, būtu vēlams kādā slēgtā teritorijā vai neizmantotā ceļu posmā veikt ekstrēmus manevrus, lai saprastu, kā auto uzvedas noteiktos apstākļos pēc konkrētas jūsu rīcības."
- Aija Niedre (grāmatvede):
"Neskatoties uz to, ka vadītāja apliecība man ir jau 28 gadus, es sevi neuzskatu par lielu profesionāli. Ir bijis laiks, kad samērā maz lietoju savu automobili, tad ilgu laiku braukāju pa Limbažiem un to rajonu. Tikai pēdējos trīs gadus vadu auto ik dienas un visdažādākajos maršrutos.
Tā nu ir sanācis, ka neapzināti, bet pārsvarā esmu izmantojusi aizmugurējās piedziņas auto. Šādu automobiļu vadīšana īpašas problēmas man nav sagādājusi, taču auto, ar kuriem es jutos uz ceļa drošāk, izrādījās, bija aprīkoti ar priekšējo riteņu piedziņu. Galvenokārt šo auto priekšrocības bija izjūtamas mainīgos laika apstākļos, lietū braucot pa peļķēm noklātu ceļu, ziemā kupenās un sniega putrā. Aizmugurējās piedziņas auto mēdza svaidīt pakaļgalu, tas mazliet uztrauca."
- Guntis Kusiņš (tirdzniecības mārketinga vadītājs):
"Kad vēl braucu ar "pirmo" žiguli, sāka parādīties "astotie" ar priekšējiem velkošajiem riteņiem. Vienreiz redzēju, kā viens, ziemā buksēdams, mocījās pa bedrainu ceļu, lāgā netikdams uz priekšu (bedres bija dziļas un vīrs brauca lēni). Tad nolēmu, ka nepirkšu priekšpiedziņu un paņēmu "Sierru". Nākamie auto gan bija priekšpiedziņas. Starpību starp abiem piedziņas veidiem pārsvarā izjūt ziemā, kad slīd. Taču viena īpašība izpaudās visu gadu – tas ir apgriešanās rādiuss.
Ar veco "Sierru" apgriezties pretējā virzienā varēju šaurākā vietā. Arī ziemā bija savs plusiņš. Līkumojot pa šaurajām, kalnainajām un piesnigušajām Āgenskalna tirgus rajona ieliņām, vajadzēja tikai iegriezt priekšējos riteņus vajadzīgajā ieliņā, mazliet uzgāzējot, izslidināt "pēcpusi" un priekšgals nostājās īstajā virzienā. Ar šādu paņēmienu veiksmīgi varēja pārvarēt sētnieku sastumtās sniega čupas un nelielus kāpumus.
Braucot šos maršrutus ar priekšpiedziņas auto, tik gludi neiet. Ja pagriezienā straujāk kāpina apgriezienus, purngals vienkārši stumjas projām. Turpretī braucot pa nelīdzenu grants ceļu, priekšpiedziņas auto daudz stabilāk turas uz brauktuves un to ir vieglāk vadīt. Taču, ja kādā saulainā ziemas dienā sagribējās pavingrot pie stūres un pamēģināt, ko īsti māku uz slidena ceļa, tad tikai ar "klasiku"."
- Egīls Pētersons (ceļu būves un uzturēšanas inženieris):
"Darba specifika ir tāda, ka bieži lielāko dienas daļu pavadu pie auto stūres. Braukt iznāk visur un vienmēr, proti, jebkādos ceļos, jebkuros laika apstākļos. Pašlaik stūrēju pilnpiedziņas auto, bet "lielākie kilometri" nobraukti ar vienas ass piedziņu. Neiedziļinoties sīkumos un atsevišķās situācijās, ikdienas apstākļos, galvenokārt uz slidena ceļa, drošāks un stabilāks ir priekšpiedziņas auto."
***
Kā redzam, viedokļi ir dažādi, taču dominē doma, ka intensīvajā satiksmē un stresu pilnajā ikdienā drošāki ir spēkrati ar priekšējiem velkošajiem riteņiem. Tomēr neaizmirsīsim – lai kādu piedziņas vai konstrukcijas auto mēs izmantotu, apkārtējiem un pašiem būs drošāk, ja automobilis būs tehniskā kārtībā, ar sezonai atbilstošām riepām un paši nepārvērtēsim savas spējas. Lai jums patīkams brauciens!