Situācijas ir dažādas, tomēr lielākoties par nepatīkamiem tematiem un problēmām ar otru cilvēku runāt atklāti ir grūti. Kādēļ tā ir? To portālam www.sieviesuklubs.lv skaidro psiholoģe Diāna Zande.
Kādēļ ir grūti runāt par nepatīkamo?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1. iemesls: tas ir ieaudzināts
Psiholoģe pieļauj - visticamāk, tas, ka nelabprāt runājam par nepatīkamo, ir ieaudzināts.
Ir ģimenes, kurās tiek pārspriesti gan priecīgi, gan nepatīkami notikumi, tiek runāts par darbībām un par jūtām. Tajā pašā laikā ir arī tādas ģimenes, kurās tikpat kā nesarunājas - kurās komunikācija ir minimāla un ģimenes locekļi apspriež pārsvarā plānotās un veiktās darbības - kur biji, ko darīji, ko redzēji, ko nopirki, nelietojot jūtu vārdus – es jūtos vīlies, esmu noskumis vai jūtos saniknots.
Tomēr, runājot par nepatīkamām lietām, tās skar tieši mūsu jūtas!
Tad, ja noticis kas nepatīkams, tas mūsos rada dusmas, nepatiku vai kādu citu diskomfortablu sajūtu. Ja mūsu bērnībā vecāki nekad par jūtām nav runājuši, arī kā pieauguši cilvēki mēs to neprotam!
Turpretī ja vecāki agrāk par to ir runājuši, turklāt korekti, sakot «man nepatīk šī tava rīcība, man ir svarīgi, lai tu darītu citādāk», bet otrs atbild «bet es tiešām nevaru rīkoties citādi, kā mēs varētu vienoties?», - mums ir šāda pieredze, un arī kā pieauguši cilvēki protam runāt par nepatīkamo.
Turklāt, ja mūsu vecāki savā starpā ir izturējušies pieklājīgi, pat apspriežot kaut ko ne visai tīkamu, mēs kā bērni esam iemācījušies to, ka arī nepatīkamas lietas var apspriest pieklājīgi - bez rupjiem vārdiem, sitieniem un citiem pazemojumiem.
Ja vecāki mums mazotnē ir stāstījuši, ka tad, ja kaut kas neizdodas, par to ir jārunā, ir jālūdz palīdzība, un vajadzības gadījumā to ir darījuši arī paši, kā bērni to esam apguvuši un pieaugušā vecumā mums tas jau šķiet dabiski.
Turpretī, ja vecāki to nav darījuši, tad vai nu pieaugušā vecumā esam klusi un nespējam par sevi pastāvēt, vai arī paši mācāmies rīkoties citādāk – atšķirīgi, nekā to darījuši vecāki!
Trenēšanās rīkoties citādāk savukārt ir personības izaugsme, un tā saistās arī ar uzdrīkstēšanos un drosmi riskēt!
«Es pamēģināšu runāt par algas pielikumu» vai arī «es pamēģināšu runāt par to, ka man nepatīk strādāt virsstundas». «Varbūt man neizdosies, un, iespējams, es sākumā visu sakāmo pierakstīšu uz papīra un varbūt pat sagatavoto runu patrenēšos izrunāt pie spoguļa, bet es mācīšos teikt: «Nē, es šovakar nevaru palikt darbā pēc sava darba laika beigām, jo man ir ieplānota teātra izrāde!»» Un pats svarīgākais - to pateikt mierīgi.
2. iemesls - kultūra
Vēl grūtības runāt par nepatīkamo veicina kultūra. Latviešu kultūrā vispār ir pieņemts neizteikties – neej, nesaki, nelien, un tas droši vien saistās ar mūsu tautas izdzīvošanas pieredzi – tātad, lai izdzīvotu, ir jābūt pēc iespējas nemanāmākiem, jo tie, kuri par sevi nedaudz prata pastāvēt, uzreiz tika pamanīti.
3. iemesls - temperaments
Tāpat grūtības runāt par ne tik patīkamām situācijām un apspriest problēmas ietekmē arī mūsu temperaments, lai gan ne vienmēr!
Arī kautrīgi cilvēki dažkārt saņemas un pasaka, ko domā, kamēr ļoti drosmīgie nereti tādi mēdzi būt, tikai aprunājot aiz stūra.
Ja padomājam, «aiz stūra runāšana» Latvijā ir ļoti populāra! Piemēram, liela daļa tautas aprunā, cik slikta ir valdība, cik viss ir šausmīgi, bet paši nemaksā nodokļus. Tā arī ir plātīšanās aiz stūra un nepaskatīšanās pašiem uz sevi!
4. iemesls - bailes
Arī bailes ir viens no biežiem iemesliem, kādēļ mēs nelabprāt runājam par nepatīkamo! Turklāt ne tikai domājot par bailēm šādus tematus apspriest ar priekšnieku darbā, bet arī bailēm runāt par netīkamo ar mīļoto cilvēku, draudzeni, mammu un citiem līdzcilvēkiem.
Turklāt bailes mūs nereti kavē ne tikai runāt, bet arī darīt, censties, tiekties, pieņemt izaicinājumus un teikt - nē!
Piemēram, ja baidāmies pateikt, ka mūs neapmierina draudzenes rīcība, jo baidāmies, kā jutīsimies pašas un kā jutīsies viņa, un kas notiks ar mūsu draudzību, faktiski iznāk, ka dzīvojam bailēs tā vietā, lai dzīvotu reālo dzīvi!
Protams, bailes no tā, kas varētu notikt pēc sarunas par nepatīkamo, ja ar sarunas partneri ir nevienlīdzīgas varas pozīcijas (piemēram, priekšnieks – padotais), var būt lielākas, bet arī tad var riskēt un mēģināt!
Visticamāk, ka students savam pasniedzējam nesāks aizrādīt par to, ka viņš regulāri nokavē lekcijas sākumu, lai gan kādā brīdī viņš to arī varētu pateikt: «Kā būtu, pasniedzēj, ja arī jūs nāktu laikā?» Arī tā var būt.
Arī runājot par darba vietām, kurās starp cilvēkiem pastāv nevienlīdzīgas varas attiecības, var būt dažādi.
Ir kolektīvi, kuros darba devēji pat ļoti labprāt gribētu uzzināt, kā viņu padotie jūtas, ko viņi domā un kādas ir viņu vēlmes, bet padotie aiz bailēm neko nesaka. Tāpat, protams, ir arī kolektīvi, kuros padoto iniciatīva nepavisam netiek gaidīta. Un tad ir jautājums - varbūt to tomēr trenēt, jo tas ir pašcieņas jautājums - pateikt: «Nē, man mājās ir bērns, ilgāk es nestrādāšu, turklāt mans darba laiks beidzas piecos»...
Lūk, kādi ir biežākie iemesli, kādēļ nelabprāt runājam par nepatīkamo!